Vienmēr patīkami runāt ar cilvēkiem, kuru darbs saistīts ar mežu. Viņi allaž ir nosvērti, mierīgi un dzīvespriecīgi. Katrā ir elastība no bērza, sīkstums no priedes, cietība no ozola un skaistums no rieksta.
Aizvadītajā pasākumā “Zelta čiekurs” zālē pulcējās solīdi kungi un skaistas dāmas. Valdīja vieglums un nopietnība, kas vijās ar humoru. Tomēr visam pāri, kur vien acis raudzījās, bija savas nozares profesionāļi. Cilvēki, kas rūpējas par mūsu tautas bagātību – mežu.
Tomēr pēdējā gadā bijusi virkne pseidoekspertu, kas labāk zina, kā mežs kopjams, kas jāatstāj nākamām paaudzēm un ko drīkst vai nedrīkst darīt mežā. Nu jau vārds “zaļie” ieguvis negatīvu nokrāsu, kaut gribētos ticēt, ka noteikti ir arī tādi, kuri “zaļo” domāšanu un dzīvesveidu piekopj savā sētā, namā, nevienam ar to neuzmācoties.
Nez no kurienes mums nāk tāda galējību pieeja. Nemākam rast kompromisus, nemākam saskatīt dažādas pieejas un negribam dzirdēt faktos un pētījumos balstītas atziņas. Turklāt
te nav runa par aizjūru personvārdiem vai pētījumiem, no kuriem daļa tik tiešām ir maldi un meli, bet par mūsu vietējiem profesoriem, zinātniekiem un cilvēkiem, kas savu mūžu
veltījuši meža un koksnes izpētei.
Arī mūsu ģimenei pirms pieciem gadiem nācās nocirst mežu, jo mežzinis pēc meža apsekošanas pavēstīja, ka kailcirte ir vislabākais risinājums konkrētajam nogabalam. Paklausījām nozares speciālistam, taču vēlāk, runājot ar jaunajiem dzīves zinātājiem, saņēmu nopēlumu, ka nu viss ir pagalam. Ne tur būs ogas, ne sēnes, svarīgās sūnas un mētras ir izpostītas, un noteikti viss ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevarētu būt. Kad vaicāju speciālistiem, vai tiešām Meža mātei iecirtām tādu pliķi sejā, atbilde pārsteidza: “Kāpēc cilvēki domā, ka burkānu lauku, kad tas gatavs, drīkst novākt, bet mežu ne? Arī mežam ir savs cikls. Sākumā tas ir mazs, tad aug, līdz ir nobriedis. Kad ir pienācis īstais brīdis, tāpat kā burkāni tas tik tiešām arī jānovāc, vietu dodot jaunai, skaistai un spēcīgai jaunaudzei.”
No mežinieku skatupunkta vecs mežs ar satrupējušiem kokiem ir miga daudziem kaitēkļiem, tas vairs neražo skābekli, vairs neelpo un īstenībā pūst. Tādam dabīgam mežam ir vieta Gaujas nacionālajā parkā, uz Latvijas fona tas ir liels dabas liegums, kurā augt, tīties, vīties dažādiem ķērpjiem, dzīvoties retām putnu vai kukaiņu sugām. Mēs pārspīlējam, sakot, ka ir tikai divas frontes – dabas draugi un ienaidnieki.
Arī tie, kas saimnieko pēc mūžīgā meža principa, piekritīs, ka pats par sevi šāds meža kopšanas veids ir dārgs, jo ne katrs var nodrošināt meža brigādi pārdesmit koku dēļ, tomēr metode nav peļama, ja uz mežu dodies pats un pēc sentēvu metodes gādā malku. Tomēr mežs, ja nav ticis regulāri kopts, vienā brīdī pārstāj augt un turpina briest, briest, līdz nobriest.
Turklāt uzzināju, ka arī tad, ja vējlauze vai lielas sniega kupenas izlauzīs kādu koku, zem kura auga pašas skaistākās gailenītes, beciņas vai bērzlapes, tās, visticamāk, tur vairs neaugs. Tomēr, līdzko tukšajā vietiņā parādīsies kāda lapotne, sēnes atgriezīsies. Tas gan varētu prasīt pat 20 gadu.
Tā nu palieku ar domām, ka esmu par nākotni mežā, par pēctecību, nevis veciem, nogurušiem un izpuvušiem kokiem.
Komentāri