Pēdējā laikā daudz tiek runāts par fizisko un psiholoģisko vardarbību. Diemžēl statistika ir skarba – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) un Eiropas Savienības (ES) valstu vidū Latvija ir līdere skolēnu savstarpējas izsmiešanas un vardarbības ziņā tieši skolu vidē. OECD PISA starptautiskajā pētījumā par 2018. gadu rādītāji nav Latvijai labvēlīgi, jo no otrās vietas esam pakāpušies uz pirmo.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests 2019.gada deviņos mēnešos saņēma izsaukumu uz 169 pašnāvību mēģinājumiem, ko izdarījuši jaunieši līdz 20 gadu vecumam, jaunākajam bija 11 gadi.
Latvijā ir izveidots projekts Neklusē – ar mājaslapu un lapu feisbukā. Tas ir sociāls projekts, kura mērķis ir samazināt mobinga līmeni Latvijā. Projekts tika izveidots Global Shapers Riga Hub ietvaros.
Protams, ne jau visās skolās ar to negrib vai neprot tikt galā, tomēr, lasot stāstus minētajās lapās, pārņem tāda kā sirreāla sajūta, šķiet, mēs dzīvojam iluzorā pasaulē, kura ārēji ir pavisam normāla, bet patiesībā ir agresīva un bez jebkādas izpratnes par ļaunā un labā robežām.
Ar pieredzes stāstiem dalās ne tikai jaunieši un vecāki, kuru bērni ir cietuši no vardarbības skolā, bet daudzi vecāki atceras arī savu skaudro pieredzi skolā un saka, ka tas ietekmējis visu viņu dzīvi un ka tā varbūt būtu veidojusies citāda, ja nebūtu šīs baisās pieredzes. Diskusijās nākas dzirdēt arī iebildumus, ka viss ir tik slikti, jo bērnus vairs nedrīkst pērt, pat balsi pacelt vairs nedrīkst, bet runāšana un skaidrošana neko nemaina.
Secinājumi pēc šo pieredzes stāstu izlasīšanas ir biedējoši. Proti, ir skolas, kas neatzīst, ka vardarbība tajās pastāv, un pat atļaujas aizrādīt, ka bērnam vajag nevis sūdzēties, bet mācīties dzīvot kolektīvā, saprasties ar citiem skolēniem. Ir skolas, kuras runā ar klases audzinātāju, sauc uz skolu “teroristu” vecākus, bet rezultāts lielāko tiesu ir vardarbības pastiprināšanās, tikai tad jau daudz slēptākā un izsmalcinātākā veidā.
Izrādās, pāridarītāju vecāki lielāko tiesu savus bērnus aizstāv, apgalvo, ka tie ir meli, ka upuris pats sācis konfliktu, un draud sūdzēties par viņu bērna apmelošanu visās iespējamās instancēs. Acīmredzot daudzās skolās, zinot, ka pāridarītāju vecāki tiešām sūdzēsies un skolā būs gaidāma viena pārbaude pēc otras, izliekas, ka viss ir kārtībā un labāk neko daudz nedarīt. Nu, aizsūta upuri un arī pāridarītāju pie skolas psihologa vai sociālā darbinieka, notiek parunāšanās, bet vardarbība tikai pastiprinās. Turklāt emocionāla vardarbība, agresija nav tikai skolēnu starpā, mūsu sabiedrība kopumā ir agresīva – pietiek ielūkoties sociālajos tīklos, lai pārliecinātos, kā slēptā agresivitāte laužas ārā jebkurā jautājumā. Un, protams, agresīvā sabiedrībā arī bērni un jaunieši ir daudz agresīvāki.
Traģiski, ka vecāki, kuru bērni saskārušies ar vardarbību, atzīst – vienīgais veids, kā kaut ko mainīt, ir skolas maiņa, cerot, ka jaunajā mācību iestādē tik traki nebūs. Otrs ieteikums – sūtīt bērnu pašaizsardzības vai pat cīņas kursos. Izrādās, tādus apmeklē arī meitenes. Varmākas, pārliecinoties, ka fiziski uzbrukumi beidzas ar sakāvi, parasti upuri liek mierā. Jāpiebilst, ka ļoti sen, deviņdesmito gadu sākumā, kādā Rīgas skolā, kura bija “labo” skolu sarakstā, arī dēlam nācās saskarties ar klases biedra vardarbību. Puisis terorizēja gandrīz vai visu klasi, bet skola to nekādi neredzēja, jo viņa vecmāmiņa bija kaut kādā amatā izglītības pārvaldē. Toreiz problēmu atrisināja tas, ka dēls sāka apmeklēt teikvando nodarbības. Tiesa gan, šķiet, skola no vardarbīgā puiša beidzot tomēr atvadījās, jo viņš pamanījās kādu meiteni iegrūst stikla durvīs tā, ka tās saplīsa, bija jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, un savainoto meiteni nācās vest uz slimnīcu.
Neklusē stāsti diemžēl liecina arī par to, ka daudzi vecāki uzskata – bērns jāaudzina skolai, jo viņi daudz strādā, pelna, nodrošina visu vajadzīgo, lai tad skola dara savu darbu, jo par to taču pedagogi saņem algu. Savukārt tie, kuri uzskata, ka pie vainas ir aizliegums bērnus pērt, skaidro – padomju laikā viss bija vienkārši. Vecākus izsauca uz skolu, ja nekas nemainījās, ziņoja darbavietai, kur tad “sauca uz paklāja” un kaunināja visu acu priekšā, pēc tam nu gan mājās varmāka dabūja kārtīgu pērienu. Ja arī tas nelīdzēja, bija slēgtās speciālās mācību iestādes, uz kurām tādus nepaklausīgos nosūtīja. Ar vārdu sakot, stingra kontrole un kārtīgs pēriens visu atrisināja.
Jā, padomju laikos ļoti dau-dzās ģimenēs pēriens bija galvenais audzināšanas līdzeklis, bērni bieži baidījās no vecākiem. Manuprāt, bailes bija tās, kas daudzus noturēja “rāmjos”. Tagad šo baiļu ir daudz mazāk, jo par bērnu tiesībām zina ne tikai vecāki, kuri savus mīluļus mēdz aizstāvēt jebkurā situācijā. Bailes ir zudušas, tās vairs nav galvenais audzināšanas līdzeklis, bet agresija ir pieaugusi. Un pedagoģija, manuprāt, nezina, ko likt baiļu vietā, skolas vienkārši nesaprot, ko darīt, bet vecāki nezina un bieži vien pat negrib zināt. Iespējams, tieši tas, ka izglītības sistēma nezina un tai nav padoma, kā cīnīties ar vardarbību, ir iemesls tam, kādēļ esam kļuvuši par skolu vardarbības čempioniem.
Komentāri