Šonedēļ notiek varbūtējās valdības veidošanas sarunas.
Kā zināms, Valsts prezidents lūdzis visvairāk balsu ieguvušās partijas “Jaunā Vienotība” (26 vietas) priekšsēdētāju un pašreizējo Ministru kabineta prezidentu Krišjāni Kariņu konsultēties ar partijām, kuru nostādnes nav vērstas pret Latvijas valsts neatkarību un demokrātiju. Tiesa gan, Zaļo un zemnieku savienība (16 vietas) ir nākamā to partiju sarakstā, kuras iekļuvušas Saeimā, bet ar Aivaru Lembergu aiz muguras uzticēt tai darbu valdībā nav droši.
Pretrunu un iebildumu gan minētajās sarunās netrūkst, jo Valsts prezidents un arī Krišjānis Kariņš uzskata, ka četru partiju koalīcija būtu stabilāka un drošāka – proti, “Jaunā Vienotība”, Apvienotais saraksts, Nacionālā apvienība un “Progresīvie”. Savukārt Nacionālā apvienība, bet tagad arī Apvienotais saraksts iebilst. Lielais jautājums joprojām ir – kāpēc iebilst un vai iebildes ir kaut cik nopietnas?
Nacionālās apvienības galvenais iebildums bija: progresīvie ir kreisi, bet mēs divi esam liberāli un konservatīvi noskaņoti. Vārds “kreiss” Latvijā ir sprādzienbīstams, un ar to var nogremdēt jebko, jo asociējas ar krieviem, tātad komunistiem, okupāciju, Ukrainas karu, Ļeņinu, Staļinu, Putinu un visām tām vismaz pēdējā gadsimta šausmām, ko sev līdzi nesusi Padomju Savienība un Krievija. Taču patiesībā kreisa politika ir valsts sociālās politikas forma, kas virzīta uz valsts pilsoņu sociālu vienlīdzību. Visbiežāk šo terminu lieto politisku partiju klasificēšanai, norādot uz partijas sociālās darbības virzienu. Sociāldemokrāti ir kreisi, Ziemeļvalstu labklājība ir veidota, balstoties uz kreiso politiku, bet Latvijā gandrīz visās partijās ir kreisuma elementi.
Protams, “Progresīvie” ir kreisa partija, bet tas kreisums, kas ļoti nepatīk Nacionālajai apvienībai, ir saistīts drīzāk ar cilvēku vienlīdzību un tiesiskumu. Proti, nacionāļi ir labēja, konservatīva partija, kura gan nenoliedz sociālo vienlīdzību un tiesiskumu, nenoliedz cilvēktiesības vārdos, bet praksē, viņuprāt, citādiem, atšķirīgiem cilvēkiem, piemēram, ar citu seksuālo orientāciju, nevar būt tādas pašas tiesības kā pārējiem.
Apvienotā saraksta nostādnēs nekā tāda gan nav, bet acīmredzot izliekas nemanām tās pretrunas, kas ir arī šo abu partiju starpā un kuras būtībā nemaz nav tik mazas. Tas liek domāt, ka ir kaut kas, kādas intereses, kā vārdā var neredzēt atšķirīgas nostādnes. Protams, politiķi sacīs, ka tas notiek Latvijas valsts vārdā, bet, manuprāt, ir pamats domāt, ka tās ir absolūti praktiskas, ar biznesu saistītas lietas. Vēl vairāk, saruna Latvijas Televīzijas otrdienas raidījumā “Viens pret vienu” sarunās ar Apvienotā saraksta līderi uzņēmēju Uldi Pīlēnu, kurš gan nekandidēja vēlēšanās, bet ir premjera amata kandidāts no šī saraksta, izskanējušais liek domāt, ka tās ir intereses enerģētikā. Un man saruna šķita šokējoša.
Proti, Pīlēns aicina ignorēt Eiropas Savienības un arī Latvijas nostādnes energoresursu jautājumā. Kā zināms, Eiropas nostādne ir nopietni samazināt fosilo energoresursu izmantošanu. Saistībā ar pašreizējo energoresursu krīzi, fosilo avotu samazināšanas izmantošana ir palēnināta, bet ne jau noraidīta vispār. Kūdra ir fosilais resurss, no tās izmantošanas enerģijas iegūšanai ir jāatsakās līdz 2030. gadam. Pīlēns aicina reģionu energoresursus (siltumu) balstīt uz kūdru un šķeldu, investēt kūdras katlumāju un nelielu TEC būvniecībā.
Latvijā ar kūdru strādā pavisam neliels skaits katlumāju, pārējās būtu jāpārbūvē, tā ieguldot milzu līdzekļus, kuri faktiski tiktu izmesti vējā, jo pēc 2030. gada šīs katlumājas un TEC vairs nespētu strādāt. Turklāt šķelda jau tā kļūst par deficītu. Protams, saruna par Latvijas energoneatkarību ir daudz plašāka un sarežģītāka, par šiem jautājumiem jārunā valodā, ko saprot visi. Vien jāpiebilst, ka saule, vējš un ūdens pie mums līdz šim ir izmantoti nepietiekami, lai neteiktu, ka mēs nopietni izmantojam vien ūdeni.
Bet atjaunojamie energoresursi nav tie, uz kuriem stabili un droši var balstīt visu, ir vajadzīgas t.s. bāzes jaudas, jo var būt bezvējš, saules var būt pavisam maz un vasarās ūdens līmenis HES ūdenskrātuvēs ir zems, tādēļ tik drīz no gāzes nevarēsim atteikties. Protams, tā nedrīkst būt Krievijas gāze, un pašlaik tiek domāts par pilnīgi jaunām tehnoloģijām, bet līdz to apgūšanai un ieviešanai vēl garš ceļš ejams. Jebkurā gadījumā kūdra nav risinājums, lai gan Latvijā ir vismaz viens uzņēmējs, kurš grib visu reģionu siltumenerģijas iegūšanu balstīt tieši uz to un kuru acīmredzot Pīlēns ir labi sadzirdējis.
Protams, saruna par energoresursiem ir daudz plašāka par kūdras jautājumu, bet tik klaja nostādņu ignorēšana liek būt piesardzīgiem. Turklāt pēc raidījuma paliek iespaids, ka Pīlēna kungs tāpat kā savulaik Šķēle uzskata, ka valsts ir jāvada tāpat kā uzņēmums. Kā zināms, biznesa vienīgais mērķis ir peļņa, nevis cilvēki. Protams, par normālu un mūsdienīgu tiek uzskatīts bizness, kurš rēķinās ar cilvēkiem, nepārkāpj zināmas humānās robežas, bet tomēr – biznesa mērķis ir peļņa. Valsts mērķis jeb jēga ir cilvēki. To nevajadzētu aizmirst, alkaini klausoties “tautas glābējos”.
Komentāri