Tik neprofesionālas valdības Latvijā, manuprāt, nav bijis kopš slavenajiem “septiņiem treknajiem gadiem”, kad toreizējais premjers Aigars Kalvītis, sitot roku uz galda, apgalvoja, ka ir labas dzīves garants valstij. Toreiz valdība apgalvoja, ka viss ir kārtībā, ka tai ir krīzes plāns, bet faktiski ignorēja visus ekspertu brīdinājumus. Un nekāda plāna, protams, nebija. Tagadējā valdība, it īpaši jau finanšu un ekonomikas ministri, neuzskata, ka jebkā būtu vainojami jezgā ap bēdīgi slaveno mikrouzņēmumu nodokli (MUN). Atklāsme, ka kaut kas īsti nav kārtībā, premjeram Mārim Kučinskim un pēc tam arī daļai ministru radās pēkšņi. Var tikai zīlēt, vai vajadzība kaut kādu iemeslu dēļ kaut ko mainīt jau pēc budžeta pieņemšanas radās kādam no “biedriem”, kuram nevar neklausīt, vai arī izpratne tiešām nāca kā jaunavas Marijas parādīšanās leģendās un nostāstos. Ja atmetam salīdzinājumus un minējumus, tad ir skaidrs, ka valdības krīze ir, jo vienoties par to, kas tad ir jādara, lai “vilks paēdis un kaza dzīva”, koalīcija nespēj, turklāt pēkšņā nostājas maiņa stabilitāti un uzņēmējdarbību neveicina, bet padara valsti daudz ievainojamāku. Saistībā ar esošo ekonomikas bremzēšanos Eiropā un uz ārējo ģeopolitisko apstākļu fona tas patiesībā ir dramatiski.
MUN savulaik tika izveidots, lai jauniem uzņēmumiem būtu vieglāk sākt darboties un tie, kuri nopelna maz, vismaz varētu maksāt kaut nelielus nodokļus un nekļūtu par ēnu ekonomikas daļu. Cilvēki ir atjautīgi un apsviedīgi, un likumus apiet ar līkumu bieži vien nemaz nav tik grūti. Tādēļ var piekrist, ka MUN kaut kas ir jāmaina. Ja jau reiz tika nolemts, ka no 2019. gada tā vairs nebūs, tad šī gada laikā vajadzēja uzrakstīt jaunu likumu, kas vismaz elementārā līmenī gādātu par “vilkiem un kazām” jeb par valsts budžetu un nodokļu maksātājiem tā, lai pēc nodokļu nomaksāšanas nebūtu jāiet ubagot.
Ir balta patiesība, ka tiem, kas maksā MUN, praktiski nav nekādas sociālās aizsardzības. Ļoti maza sociālā aizsardzība patiesībā ir arī darba ņēmējiem ar minimālo algu, vēl pirms dažiem gadiem toreizējā labklājības ministre Ilze Viņķele atgādināja, ka minimālās algas pelnītājiem pensija sanāks vien nedaudz vairāk par simts latiem. MUN nodokļa maksātājiem pensijā nebūs pat simts eiro. Daudzās valstīs valsts maksā sociālo apdrošināšanu (arī iemaksas vecuma pensijai), ja cilvēka ienākumi gadā nesasniedz zināmu līmeni. Latvijā tas nav iespējams, jo pārāk nabadzīga valsts un pārāk knaps budžets. Piedāvātais sociālo iemaksu minimums nabadzīgus padarīs daudzus MUN maksātājus. Tātad bija jāmeklē vidusceļš, ko valdība gribēja saskatīt tikai pēc budžeta pieņemšanas – 15% MUN tagadējo 9% vietā. Tas daļēji novērš mazo ienākumu saņēmēju tūlītēju nokļūšanu nabadzīgo rindās, nedaudz palielina sociālo aizsardzību, bet pilnīgi nerisina jautājumu par MUN izmantošanu nodokļu apiešanai un krāpniecībai.
“Vienotības” piedāvātais variants – līdz zināmam apgrozījuma līmenim maksāt MUN, bet virs šī līmeņa maksāt arī sociālās iemaksas, vismaz līdz brīdim, kamēr netiek nolemts par jaunu regulējuma veidu mazajiem uzņēmējiem un individuālajiem saimnieciskās darbības veicējiem, šķiet labākais, kas šobrīd ir. Vai to pieņems? Maz ticams, jo acīmredzot daļai koalīcijas ir savs “komandieris”, bet opozīcijai tā varētu būt laba izprieca – balsot par to, ko pretinieki paši pirms tam nav gribējuši.
Vai ir valdības krīze? Manuprāt, ir gan, turklāt ne jau pirmo mēnesi – šī valdība tik ļoti kā neviena cita domā vienīgi par to, kā pie budžeta naudas tikt savējiem visos iespējamos veidos un kā salāpīt budžetu tā, lai Eiropas Komisija Briselē to akceptētu. Pārējais ir vien pareizi teksti vajadzīgajās vietās un reizēs. Vai valdība mainīsies? Maz ticams, jo “komandieriem” to nevajag.
Komentāri