Latviešu valoda nav no vieglākajām, bet varbūt tieši tādēļ ir viena no skaistākajām. Un, par spīti daudzajiem gadiem un gadsimtiem, kuros valdīja sveši ļaudis, tā ir dzīva un vismaz formāli pati galvenā mūsu Latvijā. Valodnieki un citu zinātņu pārstāvji apgalvo, ka latviešu valodai nepastāv draudi iznīkt, tomēr laiku pa laikam sabiedrība uzsāk diskusiju par šo jautājumu.
Tā, piemēram, šonedēļ problēmai no jauna pievērsies vēstures doktors, demogrāfs Ilmārs Mežs, izsakot neizpratni, kādēļ jaunā, 2021. gada, tautas skaitīšanā nav iekļauti jautājumi par iedzīvotāju dzimto valodu un svešvalodu prasmēm, tā parādot, ka valstij šie jautājumi nav svarīgi. Jau agrāk I.Mežs norādījis uz apstākļiem un iemesliem, kādēļ ir pamats bažām par latviešu valodas pastāvēšanu pēc gadiem 50, 100.
Raksturotā situācija raisa diskusijas un pārdomas, viedokļu apmaiņu. Ļoti bieži pārmetumi veltīti ierēdņiem, ministriem un citām valsts amatpersonām, un tam visam var piekrist. Bet vēl vairāk jāpiekrīt žurnālista Māra Zandera “Latvijas Avīzes” 15.augusta numurā publicētajam viedoklim: “Ja latviešu valodas lietotāji domās, ka valodas liktenis ir valsts politikas, nevis pašu rokās, tad tiešām būs slikti.”
Diemžēl liekas, ka tiešām būs slikti tieši M. Zandera minētā iemesla dēļ. Šobrīd bažas rada mūsu vieglā pakļaušanās angļu valodai. Tā tiešām svin uzvaras gājienu Latvijā, visvairāk, protams, jauniešu un pat bērnu vidū. Ir jau jauki, ka viņi prot un pārvalda svešvalodu, bet ja tā sāk aizstāt dzimto savstarpējās sarunās, informācijas avotu izmantošanā, kultūras, mākslas iepazīšanā un baudīšanā, pat domāšanā? Neskatoties uz to, dzirdam par stundu skaita palielināšanu angļu valodas apguvei.
Arī pieaugušie cenšas turēt līdzi, un pilsētu iestādes, uzņēmumus, firmas rotā nosaukumi angļu valodā. Tas ļaujot piesaistīt ārzemnieku interesi, uzmanību… Pat vārdi bērniem reizēm doti ne jau latviešu mēles un dzirdes aparātam pieņemami.
Kaut kad jau kaut kas līdzīgs ir bijis, vai ne? Ne tik sen, tikai 30 gadus senā pagātnē. Toreiz angļu valodas vietā valdīja krievu valodu. Bet toreiz cilvēkos bija iekšēja pretestība, pārliecība par situācijas ačgārnību, izteikta vēlme to nepieņemt. Kas noticis ar mums tagad? Liela loma, protams, ir globalizācijai un tehnoloģiju attīstībai, kas uzspiež savus noteikumus. Bet kur mūsu pašlepnums, kur patriotisms? Vai tiešām neapzināmies, ka bez valodas nebūs tautas? Un laikam jau tieši šodien straujajā un neapturamajā globalizācijas vilnī svarīga mūsu katra paša attieksme, nostāja un rīcība, lai ne tikai valoda, lai tauta nepazustu.
Komentāri