Protams, tā nekad un nekur nav bijis, ka visi drīkst uzzināt visu, un, protams, arī Latvijā informācijas pieejamību regulē virkne likumu un administratīvo aktu – piemēram, par fizisko datu aizsardzību un par valsts noslēpumu. Neapšaubāmi, ka dati par cilvēka veselību bez viņa piekrišanas dažādu iemeslu dēļ nav publiski izplatāma informācija, tādēļ to personu loks, kam tā ir pieejama, ir noteikts ar likumu. Tiesa, ir gadījumi, kad likumā noteiktais raisa diskusijas, kā tas bija gadījumā ar Valsts prezidenta slimību. Vieni uzskatīja, ka par to vajadzētu paziņot vien dažos oficiālos teikumos, otri sacīja, ka valsts iedzīvotājiem ir tiesības to zināt, kā tas ir pieņemts vairākās citās valstīs. Šo diskusiju atrisināja Valsts prezidents pats, publiski stāstot par savu slimību un atveseļošanos. Tik vienkārši vairs nav ar valsts noslēpumu un ar likuma interpretāciju gadījumos, kad drošības iestādēm šķiet, ka likums ir pārkāpts vai var tikt pārkāpts. Spilgtākais piemērs ir TV raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” iecere noskaidrot, kā tiek piešķirts valsts augstākais apbalvojums. Drošības iestāžu pārliecība, ka tas ir noziegums un jāsāk izmeklēšana un izsekošana. Problēmas ar valsts noslēpumu un to, ko drīkst uzzināt, ir arī VDK dokumentu pētniekiem. Tomēr šīs problēmas ir risināmas, pēc tam, kad par tām tiek runāts publiski,
lielākoties gadījumu atbilde uz jautājumu, ko darīt, tiek atrasta. Tādēļ, lai cik nepatīkami ir šādi gadījumi, šķiet, ka tas nav pats sliktākais, kas var notikt saistībā ar informāciju, kuru mums ļauts un kuru varam saņemt. Daudz lielāka problēma, kas nu jau šķiet neatrisināma, ir puspatiesības, kuras dzirdamas un lasāmas ne tikai Latvijas, bet arī visu citu valstu plašsaziņas līdzekļos.
Oksfordas vārdnīcas redakcija ir nosaukusi savu “gada vārdu”, un latviešu valodā to varētu tulkot kā “pēcpatiesība” (post-truth angļu val.). Redakcija uzskata, ka tas ir jēdziens, kas raksturo masu informācijas līdzekļu attīstību laikā, kad patiesība vairs nav principiāli svarīga. “Vārds raksturo situāciju, kad objektīvie fakti nav tik svarīgi, veidojot sabiedrisko domu, kā emocijas un personīgie uzskati,” redakcijas izvēli skaidro vārdnīcas veidotāji. Starp citu, pirmo reizi šo vārdu pašreizējā nozīmē esejā izmantoja serbu-amerikāņu dramaturgs Stīvs Tesičs 1992. gadā, rakstot par konfliktu Persijas līcī.
Lielisks piemērs “pēcpatiesības” efektīvai lietošanai ir Lielbritānijas izstāšanās referendums no Eiropas Savienības un prezidenta vēlēšanas ASV, kur meli un emocijas, brīžiem pat “alu cilvēku līmenī”, bija visskaļākās un pamanāmākās. Protams, tādai manipulācijai ar cilvēku apziņu ir nopietnas sekas, par ko liecina ksenofobijas jeb naida noziegumu pieaugums Lielbritānijā par 41 procentu pēc referenduma. Nupat līdzīga ziņa izskanējusi arī ASV – pēc vēlēšanām krasi pieaudzis naida noziegumu skaits. Ar noziegumiem cīnās policija, bet vēl bīstamāka ir slēptā manipulācija ar sabiedrisko domu, veidojot kādai ļaužu grupai, partijai vai personai vajadzīgos uzskatus. Tādēļ, ar sajūsmu klausoties politiķu solījumos un ar pateicību saņemot dažādu deputātu vai amatpersonu apsveikumu kartītes svētkos savās pastkastītēs, nevajadzētu aloties un uzskatīt to par mīlestības izpausmi. Patiesībā jau nemaz nevajag Oksfordas vārdnīcu, pietiek ar latviešu teicieniem par ūdens duļķošanu un zvejošanu saduļķotos ūdeņos. Protams, pirms valsts svētkiem, Ziemassvētkiem un gadu mijas 2017. gada pašvaldību vēlēšanu gaidībās tiks sacīti skaisti vārdi un solījumi, radot aizkustinošas emocijas. Acīmredzot atliek saglabāt vēsu prātu, lai neiekristu visās “pēcpatiesībās” pēc kārtas.
Komentāri