Martā kāds Latvijas iedzīvotājs tīmekļvietnē bija ievietojis Rīgā uzņemtu foto ar ekskluzīvu pilnpiedziņas auto, kam Ukrainas numurzīme. Dīvānekonomisti un dīvānpolitiķi tūlīt sarīkoja vētru sociālajos tīklos: Kā tā? Tie ir bēgļi? Tik bagāti! No kā bēg? Pārskatot ierakstus, nācās atzīt nepatīkamu faktu – kādai sabiedrības daļai ir priekšstats, ka Ukraina ir nabadzīga valsts, kuras iedzīvotāji šādus auto nevar atļauties. Laba automašīna ir kaut kas slikts. Un vispār, bēgļiem jābūt tukšām kabatām, ar maišeli pār plecu, noskrandušiem, bēdīgiem, nu, tādiem, “kā rāda kino”. Reti kurš novērtēja, ka auto īpašnieks, iespējams, šeit jau sen strādā, pats saviem spēkiem ieradies Latvijā vai varbūt tieši tagad atradis darbu, dzīvesvietu un spēj sevi nodrošināt, neprasot atbalstu.
Ko mēs zinām par Ukrainu? Kādi ir mūsu priekšstati, ko veidojusi informācija plašsaziņas līdzekļos, ilustrētos žurnālos, interneta resursi, sen izdotas enciklopēdijas un vēsturiski pētījumi? Mani vecāka gadagājuma paziņas atceras ekskursijas jaunībā uz Karpatiem, izcilo ukraiņu speķi un ugunsdzērienu “gorilka”. Bijušie kolēģi kavējas atmiņās par komandējumu uz nacionālajiem parkiem un mūsu lietaino kāpienu augstākajā virsotnē Goverlā. Man ar Ukrainu saistās viesmīlība, dāsnums, sirsnība, tautas mūzika, kalni un apjausma, ka šī zeme patiesībā ir neaptverami liela.
Tomēr uz jautājumu, ko mēs zinām par Ukrainu, nav ātri atrodamu atbilžu, tīmeklis piedāvā dažādus skaitļus, kā arī mūžvecas ziņas, pat “Latvijas Vēstneša” 1997.gada publikāciju. Labi, ka Ukrainas vēstniecība publicējusi virkni drošu tīmekļvietņu adrešu, kur var uzzināt par aktualitātēm valstī kopš Krievijas agresīvā iebrukuma.
Ukraina pēc platības ir lielākā Eiropā (starp valstīm, kas pilnībā atrodas Eiropas teritorijā), bet iedzīvotāju skaits pārsniedz 44 miljonus (2021.gada dati).
Auglīgajā melnzemē, kas ir apmēram ceturtā daļa no pasaules apjoma, līdz šim izauga tik daudz labības, ka spēja nodrošināt ar pārtiku ap 600 miljoniem cilvēku. Un kur vēl Ukrainas simbols – saulespuķes un saulespuķu eļļa, arī kukurūza, kartupeļi, medus…
Lai gan ziņās no frontes pārsvarā redzamas sagrautas dzīvojamās ēkas un tanku izbraukātas nodegušu ciematu ielas – postaža, kurā vairs neko neatpazīt -, Ukraina ārpus kara zonas ir industriāli augsti attīstīta valsts ar dzelzceļa tīklu, kas ir viens no Eiropā garākajiem, ar pasaules mērogā nozīmīgiem dabas resursu krājumiem un pārstrādes rūpniecību.
Austrumzemes diktators, Ivana Bargā neticami ļaunā reinkarnācija, bija pārrēķinājies un balstījies uz mistiskiem stereotipiem un kļūdainiem aprēķiniem, cerot, ka ukraiņi ir bailīgi tukšinieki, aizstāvēties un lemt nespējīgi. Maldi! Te dzīvo cīnītāji, kuri mīl savu zemi, kuri neatdos ne metra, kuriem visā pasaulē ir draugi, radi un milzīgs emocionāls, materiāls atbalsts.
Komentāri