Fantastiski, kolosāli un saliedējoši – tā es varētu raksturot to, kas tagad notiek, sociālajos tīklos apvienojoties Jaunpiebalgas un Vecpiebalgas iedzīvotājiem.
Pārnestā nozīmē viss sākās ar jautājumu – vai tur kāds ir? Vai ir kāds, kas atbalstītu šādas sludinājumu platformas izveidi? Virtuālu pakalpojumu, lietu, produktu, sadzīves preču apmaiņu, un cilvēki viens pēc otra atsaucās. Vispirms Jaunpiebalga, tad Vecpiebalga, un tagad abas apvienojās.
Ir tik patīkami un sirdssilti redzēt, kā darbojas novadu cilvēku spēks, jo, tikko kāds vēlas izspiest ābolu sulu, tā divi trīs pagasta iedzīvotāji zina norādīt, kuram mājās ir sulu spiede. Branga sīpolu raža? Lūdzu! Pietiks gan pašam, gan Sašam – par simbolisku cenu un, izrādās, tepat, vien kilometrs uz priekšu pa šo ceļu. Maina drēbes, andelē sadzīves preces un mēbeles, piedāvā kaķēnus un kucēnus. Viss notiek! Nav nedz gānīšanās, nedz vienam otra nomelnošana, cilvēki par šokolādes tāfelīti atdod to, kas bērnam palicis par mazu, bet saglabājies pieklājīgā paskatā. Izrādās, mums patiesībā ir tik daudz! Tik daudz, ar ko dalīties, tik daudz, ko dot. Atklājas, ka varam viens otram izpalīdzēt, protam dzīvot taupīgāk, necelt degunu gaisā un palūgt, ja vajag.
Labi, teikšu, ka Jaunpiebalga mani vairs nepārsteidz. Atminos, ka Priekuļu sertifikācijas centrā teica: “Jaunpiebalga tagad ir viens no viszaļāk domājošajiem novadiem.” Ja šis virtuālais sludinājumu dēlis izdzīvos līdz nākamajai sezonai, vai gan grūti iestādīt par kādu biešu vagu vairāk? Es piedalos.
Kāda mana paziņa pauda izbrīnu par Skandināviju, sakot, cik apbrīnojami zviedri un dāņi izstrādājuši atbalsta sistēmu vietējiem zemniekiem. Tā, piemēram, pieci kaimiņi savstarpēji vienojušies, ka mērķtiecīgāk audzēs kartupeļus, pieci, ka tuvējai skolai un bērnudārziem piegādās ābolus, vēl kādi pāris audzēs pupas, un tā uz priekšu. Vienošanās starp vietējiem ir tik stipra, ka nekāds ārējais tirgus un nekāds poļu tomāts uz viņu galda sezonas laikā nenonāk. Veikalu plauktos ir dažādi ievestie brīnumi, bet neviens “savējais” tos nepērk. Viņi šūniņas (ciemata) līmenī regulē vietējo pieprasījumu un piedāvājumu.
Bez šaubām, kāds tūlīt atgādinās par Pārtikas un veterināro dienestu, par visām atļaujām, ieņēmumiem un nodokļiem, bet tās ir citas nianses. Doma pati par sevi taču nav slikta? Un, galu galā, kurš teica, ka pārdevu? Samainīju. Varbūt savus sīpolus iemainīju pret pieciem litriem dzērveņu un bonusā vēl dabūju jaunu peļu junkuriņu.
Komentāri