Mēdz sacīt, ka visu var novērtēt tikai salīdzinājumā. Piemēram, ja salīdzinām, cik liels ir iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju, tad, salīdzinot IKP skaitļus dažādās valstīs, labi redzams, kuras valstis ir turīgākas.
Tāpat ir arī ar daudz apspriestajām investīcijām, atliek vien salīdzināt skaitļus uz 10 vai 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Jau sarežģītāks ir jautājums par to, cik efektīvi investīcijas tiek izmantotas, jo tad varētu salīdzināt, vai lielāko investīciju ieguvējas valstis ir arī ar lielāko IKP vai ar lielāko augošo IKP. Tajā pašā laikā sabiedrības viedokļus un uzskatus par kādiem notikumiem vai procesiem bieži vien nosaka arī zināšanas, informācija un tās izpratne. Manuprāt, pēdējā laika spilgtākie piemēri jeb katalizatori, kas raksturo mūsu sabiedrības uzskatus un viedokļu avotus, ir notikumi Baltkrievijā un jezga ap Bruknu.
Domāju, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, pateicoties ziņām un sižetiem presē un TV, ir uzzinājuši, ka protesti Baltkrievijā joprojām ir miermīlīgi, bet spēka struktūru attieksme atkal kļūst aizvien vardarbīgāka; ka žurnālistus aiztur un notiesā uz 10-15 diennaktīm, jo viņi esot piedalījušies nesankcionētos mītiņos, lai gan patiesībā tikai darīja savu darbu. Aizturēti un apsūdzības ar tādu pašu pamatojumu uzrādītas arī advokātiem. Kāds varbūt pamanījis vienu no absurdākajiem precedentiem – proti, Minskas Zavodskas rajona tiesnese Žanna Hvoiņicka savā spriedumā par piedalīšanos nesankcionētās akcijās 27. augustā norādījusi, ka tas, ka apsūdzētajam Pāvelam Maņko jau augusta sākumā ir bijis noslēgts līgums ar advokātu, liecinot – viņam ir bijis iepriekšējs nodoms pārkāpt likumu. Baltkrievijas Konstitūcija gan paredz, ka katram ir tiesības uz juridisko palīdzību, lai aizstāvētu savas tiesības un brīvību, ieskaitot jebkurā brīdī izmantot advokāta palīdzību.
Tomēr leģenda par bagāto un laimīgo Baltkrieviju no cilvēku prātiem tik ātri nepagaist. Šķiet, ne viens vien, arī sapņotāji par ļoti izdevīgo biznesu ar Baltkrieviju, būtu gatavs parakstīties zem tādām vai līdzīgām atziņām, ka “..cenas Baltkrievijā ir zemas, pensionāri dzīvo labi, rūpniecība strādā, lauki ir iekopti, ielas tīras, valstī ir kārtība, un baltkrievi ir saglabājuši labāko, kas bija Padomju Savienībā”. Un, protams, daudzi šīs atziņas salīdzina ar to, kā ir Latvijā. Tiesa gan, citāts ir no Levadas Centra direktora vietnieka Denisa Volkova raksta pēc Centra Krievijā veiktā pētījuma datiem. Stāsta mīļotājus, iespējams, fakti par Baltkrievijas ekonomikas pilnīgo atkarību no Krievijas neuztrauc, viņi negrib zināt, ka Baltkrievijas parāds par dabasgāzi Krievijai šobrīd ir 238 miljoni dolāru un Pasaules Banka ir atteikusi Lukašenko aizņēmumu 940 miljonu dolāru apmērā, bet nupat baltkrievu diktators no Krievijas aizņēmies vēl 1,5 miljardus dolāru. Baltkrievijai ir valsts parāds – kopumā tas sasniedz gandrīz 18 miljardus eiro jeb 34,9% no IKP. Ārējais parāds ir 28,7% no IKP. Baltkrievijas lielākais aizdevējs ir Krievija, bet aizņēmumi ir arī no Ķīnas. Turklāt IKP uz vienu iedzīvotāju Baltkrievijā ir gandrīz trīs reizes mazāks nekā Latvijā.
Savukārt notikumi ap Bruknu liecina par dažām visai bīstamām iezīmēm mūsu domāšanā. Nerakstīšu par to, ir vai nav Bruknas īpašnieks pārkāpis kādus likumus, vai drīkstēja savā īpašumā ļaut strādāt arī pusaudžiem un vai izvēlētā pāraudzināšanas metode tiešām atbrīvo no atkarībām, šie jautājumi lai paliek speciālistu ziņā. Satrauc kas cits – diskusijas sociālajos tīklos skaidri parādīja, ka jebkāda veida vardarbība tiek uzskatīta par normu, jo citādi jau nevienu izaudzināt – un vēl jo vairāk pāraudzināt – nemaz nevar. Starp disciplīnu un vardarbību tika novilkta vienādības zīme. Bīstama sabiedrībai pašai, manuprāt, ir arī attieksme, kas sociālajos tīklos dominēja – cilvēku, kurš dara kādu labu darbu, nedrīkst pārbaudīt, likumi uz viņu neattiecas, viņš ieceļams gluži vai svēto kārtā. Tātad, ja kāds ziedos, piemēram, onkoloģijas slimniekiem lielu naudas summu, tad viņam nav jāmaksā nekādi nodokļi un VID nedrīkst neko pārbaudīt!? Un ceļu satiksmes noteikumus arī drīkst pārkāpt, un braukt reibumā arī drīkst!? Un vispār – tādu labdari nemaz nedrīkst pārbaudīt, vai viņš lietojis alkoholu, jo viņš taču ir izdarījis tik labu darbu!
Protams, tas ir absurds, bet šie apgalvojumi minētajā piemērā pēc būtības neatšķiras no apgalvojumiem, ka priestera Mediņa darbību neviens un nekad nedrīkst pārbaudīt, jo viņš dara labu darbu, pieņemot atkarīgos un bijušos ieslodzītos zem sava jumta. Turklāt kā gan varam prasīt, lai arī varas pārstāvji un likumdevējs ievēro likumus, kurus pieņēmis, ja mēs paši uzskatām, ka likumi uz visiem neattiecas.
Komentāri