ABLV banka, kurai tiek pārmesta saistība ar naudas atmazgāšanas operācijām, vienlaikus ir bijusi arī dāsna kultūras finansētāja Latvijā. Šis ne tuvu nav vienīgais gadījums, kad turīgi uzņēmumi, kuru biznesa modelis vienā vai citā jomā ir diskutabls, kļūst par labdariem jomās, kur naudas allaž trūkst.
Mēneša vidū ASV paziņoja par ABLV iespējamu saistību ar naudas atmazgāšanas shēmām. Banka esot palīdzējusi sagādāt naudu Ziemeļkorejas raķešu programmas finansēšanai, kā arī bijusi saistīta ar dažādām citām liela mēroga nelegālām darbībām Krievijā, Ukrainā un Azerbaidžānā. Drīz vien nāca gaismā bankas finanšu problēmas. Lai gan formāli pašlaik vēl ir dažādi situācijas attīstības scenāriji, Eiropas Centrālā banka, kas pārrauga eirozonas finanšu sistēmu, paziņojusi: ABLV glābšana nav sabiedrības interesēs un tā ir likvidējama atbilstoši Latvijas likumiem.
Diskusijas par to, kā šis notikums ietekmēs Latvijas finanšu vidi, lai paliek citai reizei. Taču ABLV liktenis ir saistīts arī ar Latvijas kultūras vidi. Pirms dažiem gadiem ABLV kopā ar Borisa un Ināras Teterevu fondu apņēmās būvēt Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju. Projekta finansējums – 30 miljoni eiro. Savukārt jau kopš 2005. gada banka sadarbojas ar Kultūras ministriju laikmetīgās mākslas kolekcijas veidošanā. Ja banka vairs nevarēs turpināt projektu finansēt, iespējams, ka pārskatāmā nākotnē mums joprojām vēl nebūs sava mūsdienu mākslas muzeja.
Ir virkne jomu, kurās ir grūti iztikt bez sponsoriem. Māksla un citas kultūras aktivitātes ir dažas no tām. Tāpat jāpiemin sports, kur, pateicoties atbalstītāju devumam, ne vienam vien mūsējam ir bijusi iespēja attīstīt un parādīt savus spēkus pasaules līmenī. Taču sponsorēšana nav bezmaksas pasākums. Tas, kurš dod naudu, vienā vai citā veidā gūst arī ko pretī.
ABLV reputācija ir tikai viens no piemēriem, kas liek jautāt – kādos apstākļos var pieņemt naudu no ziedotājiem un kādos tas jau kļūst apšaubāmi. Mums ir arī bijuši ar kriminālprocesiem saistīti būvnieki, kas publiskajā telpā parādījušies kā lieli kultūras projektu atbalstītāji. Cits spilgts piemērs ir ātro kredītu nozare. Tās uzņēmumi piedāvā cilvēkiem relatīvi īsā laikā tikt pie dažiem simtiem vai tūkstošiem eiro liela aizdevuma un ir vieni no pamanāmākajiem reklāmdevējiem dažādos medijos. Taču šis biznesa modelis balstās uzburtā ilūzijā par viegli pieejamu naudu kā dažnedažādu sadzīvisku problēmu risinājumu. Lai gan pēdējo gadu laikā nozare ir centusies paaugstināt savus standartus un arī valsts ir iesaistījusies nebanku aizdevēju regulēšanā, galvenā problēma ir šī biznesa pamata nostādnēs. Un pamata doma ir – iestāstīt, ka aizņemties dažnedažādo tēriņu segšanai ir labi, vilināt ar bezprocentu kredītiem un tā arī nelikt aizdomāties, no kurienes tad šiem aizdevējiem rodas peļņa. Vai tikai ne no tā, ka pietiekami daudzi cilvēki kredītu laikā atdot tomēr nespēj, un, pagarinot termiņu, ir jāatmaksā vēl vairāk? Ātrie kredīti nav lēti, bet, ja klients nespēj rēķināt līdzi vai arī ir tik izmisis, ka neredz citus variantus, viņš kļūst par uzņēmuma peļņas avotu.
Un tāpēc pārņem pretrunīgas sajūtas, redzot ātro kredītu reklāmas sabiedriskajā televīzijā, kā arī dažādos kultūras pasākumos un uz sportistu tērpiem. No vienas puses – tas gluži vienkārši ir slikts tonis. No otras puses – ko darīt, ja nepietiek citu sponsoru, kas ļautu finansēt dažādus nozīmīgus pasākumus? Tā ir liela izšķiršanās. Es šeit negribu moralizēt – taču ir jāuzdod jautājums, cik lielā mērā attiecīgo lēmumu pieņēmēji, finansējuma saņēmēji vispār par šiem aspektiem domā? Ko viņi domā par šādu darījumu ieguvumiem un zaudējumiem?
It sevišķi jau kultūras jomai nevajadzētu būt tai, kurā valda uzskats, ka “nauda nesmird”. Viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc kultūra ir sabiedriski nozīmīga – tā spēj uztvert un kritiski vērtēt konkrētā brīža sabiedriskās tendences dažādos līmeņos, un tā palīdz pašai sabiedrībai domāt par šiem procesiem. Bet ko domā, piemēram, naudas atmazgātāju finansēta laikmetīgā māksla par finanšu noziegumiem? Visiem māksliniekiem par to, protams, nav kaut kas konkrēts jādomā. Mākslas projektu vadītājiem, kuratoriem, pārvaldītājiem turpretī no savas saiknes neizbēgt. Bet atkal – šī nav moralizēšana, taču ir svarīgi saprast, vai un ko gan konkrētos pasākumos tieši iesaistītie, gan arī mēs kā sabiedrība kopumā uztveram un ko atzīstam par pieņemamu un nepieņemamu.
Vissliktāk ir uzskatīt, ka finansētāji ar savu naudu var nopirkt reputāciju. Tāpēc vien, ka viņi ir bijuši dāsni vienā jomā, tie nav pelnījuši mazāk kritisku attieksmi arī saistībā ar savām pamata darbības jomām. Jā, cilvēks vai organizācija, kas dara ko apšaubāmu, ir spējīgi izdarīt arī kaut ko labu. Taču, ja labu dara, piemēram, naudas mazgātājs vai citu cilvēku vājību un emociju savtīgs izmantotājs, tas šīs darbības nepadara ciešamākas, vieglāk ignorējamas. Vienmēr ir kāds un kādi, kas pieņem lēmumus – par sadarbību, atbalstīšanu, par cildināšanu, par līdzi jušanu. Līdz ar lēmumu nāk arī atbildība – vispirms jau katram savā priekšā.
Komentāri