Valdība sākusi tapināt nākamā gada budžetu, un jau tagad ir skaidrs, ka tas nebūs viegli un vienkārši. Vajadzību ir daudz vairāk nekā budžetā naudas. Tādēļ nereti rodas jautājumi par dažādiem projektiem, to
lietderību un finansēšanu.
Diskusijas sabiedrībā ir izraisījusi valdībā apstiprinātā rudzu maizes programma skolās un bērnudārzos, kurai valsts tērēs 300 tūkstošus eiro. Kā zināms, valdība otrdien, 13. augustā, apstiprināja Zemkopības ministrijas (ZM) izstrādāto programmu par valsts atbalsta piešķiršanu rudzu maizes programmas īstenošanai izglītības iestādēs, lai iepazīstinātu pirmsskolas audzēkņus un 1.–9. klases skolēnus par rudzu maizi kā tradicionālu, nozīmīgu un reģionam raksturīgu maizi un tās nozīmi uzturā. Programmas īstenošanas laikā mācīs bērnus pazīt rudzu maizes garšu, izskatu un mudinās to lietot, kā arī noskaidros rudzu maizes popularitāti jauniešu starpā. Rudzu maizes programmu izglītības iestādēs īstenos un rudzu maizi audzēkņiem un skolēniem bez maksas dalīs no šā gada 1. septembra līdz 31. decembrim.
Pirmajā brīdī gribas sacīt: beidzot! Cik var grauzt ļoti sāļos čipsus un pārtikt no bulciņām?! Skolā jau pieejami bezmaksas āboli un burkāni, tagad būs arī rudzu maize, kas ir ne tikai tradicionāls, bet arī daudz veselīgāks ēdiens par visiem tiem “ķīmiskajiem” un ļoti bieži arī ļoti sāļiem vai saldiem našķiem. Bet uzreiz nākamais jautājums rodas par naudas tērēšanu situācijā, kad tās trūkst, piemēram, onkoloģijas pacientiem, daudzām kompensējamām zālēm. Protams, programma ļaus nopelnīt rudzu maizes cepējiem, un arī tas ir apsveicami. Tomēr, manuprāt, jautājums ir risināms mazliet no citas puses. Mazi bērni mācās no saviem vecākiem – ja mājās čipsi, dažādi burgeri un fast food jeb ātrie ēdieni un to sagataves ir galvenais ēdiens, tad skolā un bērnudārzā, visticamākais, var stāstīt, ko vēlas. Bērns būs pieradis un labprātāk ēdīs to, ko ēd arī mājās. Pat, ja lūgs nopirkt rudzu maizi, maz ticams, ka vecāki mainīs savus ēšanas paradumus. Savukārt pusaudžiem jau ir savi ēšanas paradumi, kurus skolas piedāvājums diez vai mainīs.
Manuprāt, jāsāk ar vecākiem un ar saprotamu un vienkāršu skaidrojumu skolās, stundās, kurās tiek stāstīts par veselību, veselīgu dzīvesveidu un tml. Nezinu, vai arguments, ka rudzu maize ir Latvijas nacionālais ēdiens, ietekmēs skolēnus un viņu paradumus. Tad jau drīzāk būtu vērts rīkot pārrunas vai pat kādu lekciju vecākiem par veselīgāku dzīvesveidu, pirms bērns sāk apmeklēt bērnudārzu vai skolu. Jebkurā gadījumā jautājums par to, vai varam atļauties tieši šādu programmu un tieši tagad, manuprāt, ir un paliek atklāts.
Reizēm, taupot naudu, varam nonākt pie pilnīgi pretēja efekta. Proti, Cēsīs ielu tīrīšanai tiek izmantoti lapu pūtēji, turklāt ne jau ar klusajiem elektrodzinējiem. Tādiem būtu vajadzīgi arī akumulatori, lai motorus uzlādētu, bet tas pakalpojumu sadārdzinātu. Bēda ir tā, ka šie lapu pūtēji sāk dārdēt jau sešos no rīta. Vasarā, kad ļoti daudzi atver logus naktīs, lai dzīvoklī būtu svaigs gaiss, dārdoņa zem loga ir grūti izturama. Un, ja vēl darbu sāk vairāki lapu pūtēji uzreiz, tad no tādas skaņu elles vairs neglābj pat logu aizvēršana. Piemēram, Leona Paegles ielā pie ģimnāzijas iedzīvotāji ir bijuši spiesti pat zvanīt pašvaldības policijai. Izrādās, ielām jābūt tīrām līdz septiņiem no rīta, un skaļie lapu pūtēji ir vienīgais risinājums.
Starp citu, pirms dažām dienām gāju uz tirdzniecības centru “Globuss” pa Raiņa ielu. Abās ielas pusēs strādāja vairāki vīri ar lapu pūtējiem. Troksnis tāds, ka gribas mukt. Māmiņai ar mazu, guļošu bērnu ratiņos laikam tajās stundās pat nav ko domāt doties iepirkties uz “Globusu” vai pastaigā, bērnu tā var tikai pārbiedēt.
Skatījos arī, kas tiek darīts ar tiem lapu pūtējiem. Vispirms no šaurās, zaļās strēles starp ietvi un ielas braucamo daļu tiek nopūsta sapļautā zāle. Tad nopļautā zāle tiek pūsta nost no ietves, arī atpakaļ uz zaļo strēli. Skatījos un brīnījos – kāda jēga tai zāles dzenāšanai?! Un tad apstājās kāda vieglā automašīna un sākās zināma jezga. Izrādās, ar akmeni, kurš bija “dzenājamā zālē”, bija trāpīts automašīnai. Automašīnas īpašnieki zvanīja pašvaldības policijai, apdrošinātājiem; ieradās neliela kravas mašīna ar uzrakstu “Cēsu novads”, visi lapu pūtēji tika iekrauti mašīnā. Vīri taisnojās, ka tā nav gribējuši, nav taču zinājuši, ka zāles un lapu atliekās ir akmens. Mašīnas vadītājs piekrita, ka tā tiešām gadoties, visi sakāpa kravas spēkratā un aizbrauca. Ietve palika ne īsti tīra, ne netīra. Es sagaidīju pilsētas autobusu un aizbraucu, bet jautājums palika. Cik šis lētākais darbs izmaksāja pašvaldībai? Vai apdrošinātāji nepiedzīs naudu no pašvaldības par bojāto automašīnu? Protams, ielu tīrīšana tiek organizēta tam piešķirtā budžeta ietvaros, naudu nākas taupīt, bet galu galā jebkuri komunālie pakalpojumi ir domāti mums, cilvēkiem, nevis atskaišu tabulām.
Komentāri