Politikas analītiķu vērtējumi t.s. miera sarunām ir visai skarbi, bez liela optimisma, tās tiek dēvētas kā sarunas par sarunām.
“Putins ir pārliecināts: vēl pēc dažiem mēnešiem ASV pāries no samierināšanas plāna uz pilnīgas iecietības plānu,” raksta Ukrainas pasaules politikas institūta dibinātājs un priekšsēdētājs Viktors Slinčaks. Viņš uzskata, ka abas puses, Krievija un ASV, vainos viena otru par to, ka nevēlas mieru, bet lielais spiediens no abām pusēm būs uz Ukrainu.
“Trampam nav paraduma analizēt savas kļūdas. Viņš nav mācījies no kļūdām, pirmās prezidentūras laikā cenšoties par kaut ko vienoties ar autokrātiskiem režīmiem, un tas atkal atkārtojas. Nav pat jāmin Putins. Varam, piemēram, atcerēties divas tikšanās ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu. Pēc katras no tām kļuva tikai vēl sliktāk. Tā notiks arī pēc katra nākamā Putina zvana. Viņš [Putins] jau ir izpētījis Portretu un ir sapratis, ka ar to var spēlēties kā ar lelli.(..) Putins jau pat vairs neslēpj, ka laika nav daudz, viņš – kā jau cilvēkēdājs – gūst baudu no procesa, izbaudot izrādi “Ienaidnieka krahs 100 dienās”. (..) Putins ir pārliecināts, ka vēl daži mēneši un ASV pāries no depresīvā bezizejas pamiera plāna uz pilnīgas iecietības plānu, izdabājot viņa vēlmēm. Un tad viņš atkal varēs runāt par mūžīgo jautājumu – ietekmes zonām un par to, kā tās sadalīt. (..) Jāsecina, ka tuvākajās nedēļās mēs varēsim notiekošo vērot kā aizraujošu Holivudas trilleri, kurā divi novecojoši aktieri centīsies viens otru iegrūst bezdibenī, jo kronis var piederēt tikai vienam,” raksta Slinčaks.
Savukārt Politico raksta, ka, saskaroties ar karu Ukrainā un arvien nestabilāku ģeopolitisko situāciju, Eiropas drošība ir kļuvusi par kontinenta līderu galveno prioritāti. Un pēdējo nedēļu laikā improvizētie samiti Londonā un Briselē ir radījuši jaunas saistības palielināt aizsardzības izdevumus, kā arī atbalstu Ukrainai. Tomēr ir kāds jautājums, pat galvenais, ko valstis un līderi riskē ignorēt, un tas ir sabiedrības atbalsta uzturēšana šādiem pasākumiem. Politico atgādina, ka kontinenta pārbruņošanās ir dārga, pilsoņiem ir ne tikai jāsaprot, bet arī jāpieņem finansiālie upuri, ko tā radīs. Nespējot piesaistīt sabiedrību, pastāv risks, ka attieksme ir saasināta. Vēlētāji jau jūtas atstāti novārtā pēc gadiem ilgas sabiedrisko pakalpojumu samazināšanas, neapmierinātība par augstajiem aizsardzības izdevumiem varētu veicināt lielāku neapmierinātību, virzot ieguvumus galēji labējiem, prokrieviskiem populistiem. Pagājušā gada vēlēšanās jau bija redza-ma skaidra tendence šajā virzienā, populistiskajiem labējiem gūstot panākumus Francijā, Portugālē, Beļģijā un Austrijā. Un viņu turpmākie panākumi destabilizētu Eiropas drošību līdzīgi kā pašreizējā ASV administrācija tagad izjauc Amerikas stratēģiskās saistības. Secinājums ir vienkāršs: eiropiešiem ir jāizlemj, vai nu viņi ir gatavi segt savas nākotnes veidošanas izmaksas, vai arī riskē, ka nākotni viņiem plānos kāds cits.
Komentāri