Par vēlmi ierobežot Latvijā sabiedriskos medijus jau rakstīts ne reizi vien. Politiķi līdz šim nav vēlējušies ar likumu palīdzību nodrošināt stabilu un pietiekamu finansējumu, turklāt Nacionālo elektronisko plašsaziņaslīdzekļu padome (NEPLP) ir kļuvusi par labu ieroci tiem, kuri labprāt redzētu kuslus un nevarīgus sabiedriskos medijus.
Gada sākumā tika atlaisti divi Latvijas Televīzijas (LTV) valdes locekļi, tostarp arī valdes priekšsēdētājs. Tagad Latvijas Radio (LR) Ziņu dienests izteicis neuzticību valdei, jo tās rīcība un attieksme liecina, ka tiek darīts viss, lai LR tiktu “iebāzts” pagultē.
Jā, pēc neuzticības izteikšanas LR valde izplatījusi atklāto vēstuli, kas adresēta valsts augstākajām amatpersonām, norādot uz finanšu un cilvēkresursu krīzi sabiedriskajā medijā. Tāpat valde prasa steidzamības kārtā piešķirt valsts budžeta līdzekļus atalgojumam- 100 tūkstošu eiro apmērā jau šim gadam un 996 760 eiro nākamajam.
Varētu teikt – nobijās un mēģina glābt savu ādu, nododot visu politiķu rokās, jo naudu var piešķirt tikai viņi. Tomēr tas nav tik vienkārši, kā varētu likties, jo runa jau nav tikai par naudu, bet arī par attieksmi.
Pirmkārt, jājautā, vai bija vajadzīga neuzticības izteikšana, lai valde pamanītu krīzi sabiedriskajā medijā, kuru vada? Otrkārt, joprojām jautājums, vai valde saprot, kāda ir atšķirība starp mediju un jebkuru citu uzņēmumu, un vai grib saprast, ar ko atšķiras sabiedriskais medijs no komerciālā medija? Treškārt, vai krīze ir izveidojusies tādēļ, ka valde automātiski izpilda NEPLP vēlmes, rīkojoties kā armijā, kur pavēles netiek apspriestas, bet tiek izpildītas? Vai krīzes cēlonis ir NEPLP un aiz tā stāvošās partijas?
Manuprāt, mēs, skatītāji un klausītāji, joprojām nenovērtējam, kāda nozīme ir medijiem un ne vienmēr saprotam, kādēļ ir vajadzīgi sabiedriskie mediji.
Par to, kā ar mediju palīdzību var manipulēt ar cilvēku prātiem, liecina tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS pētījums, kas parāda, cik apmierināti ir cilvēki ar Rīgas pašvaldības darbu kopumā. Pētījums ir detalizēts, tajā ir daudz jautājumu un atbilžu, ir atbilžu salīdzinājums, sākot no 2007. gada. Pēc iepazīšanās ar to un pat neiedziļinoties visās detaļās, var teikt, ka cilvēku prāti pieder tiem, kam pieder mediji.
Izrādās- šogad 57 procenti kopumā ir apmierināti ar Rīgas pašvaldības darbu (41,7 procenti drīzāk apmierināti, 9,4 procenti ļoti apmierināti), bet 37 procenti kopumā ir neapmierināti (25,3 procenti drīzāk neapmierināti, 11,4 procenti ļoti neapmierināti). Pārējiem uz šo jautājumu bijis grūti atbildēt. Ja salīdzina aptauju datus dažādos gados, tad, piemēram, 2015. gadā ļoti apmierināti ar Rīgas pašvaldības darbu bija 19,7, bet drīzāk apmierināti bija 56 procenti Rīgas iedzīvotāju. Tātad kopumā apmierināti bija 76 procenti iedzīvotāju! Ļoti neapmierināti bija vien 2,9 procenti iedzīvotāju. Šie rādītāji sākuši mainīties, palielinoties neapmierināto skaitam vien pēdējos divos gados. Vai tiešām Nila Ušakova “valdīšanas” laika apogejā dzīve Rīgā visos rādītājos bija tik laba? Un kas pēkšņi mainījies?
Atbilde ir vienkārša – savas “valdīšanas” gados Ušakovs ieguldījis daudzus miljonus sevi slavinošos medijos- gan presē, gan internetā- ir arī izveidojis interneta platformas, kuru vienīgais uzdevums bijis iestāstīt iedzīvotājiem, ka viss ir tik labi, ka labāk vairs nevar būt. Arī ar latviešu valodā rakstošiem medijiem slēgti milzīgi reklāmas līgumi. Protams, tajos nav rakstīts, ka jāslavē Ušakovs un partija “Saskaņa”, formāli tās ir izklaides un kultūras pasākumu reklāmas vai reklāmas raksti un tml. Ir tikuši piesaistīti arī ārvalstu sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālisti, aizsedzoties ar vajadzību popularizēt Rīgu citās valstīs. Patiesībā milzīga visu Rīgas iedzīvotāju nodokļu nauda nelikumīgi tika maksāta par vienas partijas un tās līdera reklāmu.
Rīgas pašvaldības darba vērtējums pēkšņi mainītjies ne tikai tāpēc, ka tiesībsargājošās iestādes sākušas izmeklēšanu saistībā ar korupciju, kukuļošanu un daudziem likumu pārkāpumiem Rīgas pašvaldībā un iedzīvotāji to ir uzzinājuši. Neapmierinātība pieaugusi arī ne tikai tādēļ, ka pilsētas infrastruktūra pamazām novesta tik tālu, ka to vairs nevar nejust un nepamanīt. Bet gan,sākoties kriminālprocesiem, nodokļu naudas straume mediju un reklāmas virzienā ir apsīkusi, masīvā “smadzeņu skalošana” ir pierimusi.
Sabiedrisko mediju uzdevums ir nevis “smadzeņu skalošana”, bet gan fakti, dažādi viedokļi un iespēja salīdzināt, domāt un vērtēt. Protams, bieživien daudzus kaitina, ja mediji nerunā to, ko sabiedrība vēlētos dzirdēt, neslavē tos, kurus klausītājam vai skatītājam gribētos. Tomēr sabiedriskie mediji ir demokrātijas balsts un sargsuns. Un tiem ir vajadzīgs sabiedrības atbalsts un sapratne.
Komentāri