Manā bērnībā un jaunībā gan mākslas, gan dokumentālās filmas par karu un hitleriešiem bija daļa no ikdienas dzīves. Prātā palikuši sabombardēto pilsētu skati – izdedzinātā zeme, drupas un mirušie.
Tagad tiešraidēs Ukrainas karā redzētais neatšķiras no šiem vēsturiskajiem kadriem, kas vēstīja par absolūto ļaunumu. Bojāgājušo civiliedzīvotāju skaits Ukrainā nav zināms, jo ne viena vien mirstīgās atliekas joprojām atrodas zem drupām. Tās novākt zem nepārtrauktajām apšaudēm nav iespējams. Ir zināms, ka šajā karā bojā gājuši vismaz 90 bērni un ielenktajā un nobloķētajā Mariupolē bojā gājuši arī vismaz trīs tūkstoši iedzīvotāju.
Fašisms Eiropā ir atdzimis, un tas nenotika vienā dienā – 24. februārī, kad Krievija iebruka Ukrainā. Putins to ir audzējis un veidojis 22 gadus, kopš kļuva par politisko līderi. Viņa sacīto, ka lielākā 20.gadsimta traģēdija bija Padomju Savienības sabrukums, savulaik uztvēra kā savā ziņā emocionālu un amizantu apgalvojumu, jo vai nu gluži tā ir, ka pat cilvēks, kurš kalpojis VDK, nesaprot, ka PSRS bija ļaunuma impērija?! Protams, Putinam vajadzēja Rietumu investīcijas, atbalstu, un daudzi politiķi noticēja, ka Krievijas Federācija pamazām kļūst par civilizētu valsti. Daudziem tas bija arī izdevīgi. Šķiet, spilgtākais piemērs ir bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders, kurš bija kanclera amatā līdz 2005. gadam, bet pēc tam pieņēma Putina piedāvājumu un neilgi pirms savu kanclera pilnvaru beigām no Vācijas puses parakstīja vienošanos par gāzesvada “Nord Stream” izbūvi Baltijas jūrā, bet 2005. gadā kļuva par “Nord Stream” akcionāru komitejas priekšsēdētāju. 2017. gadā Šrēders kļuva par Krievijas naftas un dabasgāzes koncerna “Rosņeftj” direktoru padomes locekli. Šo Rietumu politiķu vēlmi labi nopelnīt un nodot jebkurus principus un ideālus savulaik par “šrēderizāciju” nosauca Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess.
Pagājušā gada oktobrī Varšavas drošības forumā runā par godu Polijas starptautiskās “Brīvības bruņinieka” balvas piešķiršanai Krievijas opozicionāram Aleksejam Navaļnijam Ilvess atgādināja par šo postošo procesu – šrēderizāciju. Krievijas agresija jau vairākus gadus ir pastiprinājusies, un tās draudu ēnā Ilvesa atgādinājums bija vietā. Tagad apzīmējums ”šrēderizācija” ir kļuvis par ikdienas terminu, tāpat kā jēdzieni “fašisms” un “okupācija” ir ikdienā lietoti apzīmējumi, runājot par karu Ukrainā. Putinu un Krievijas armiju.
Karš Ukrainā ar katru dienu kļūst aizvien nežēlīgāks. Mariupole, pilsēta pie Azovas jūras, joprojām atrodas blokādē, tajā joprojām nav ne ūdens, ne pārtikas, ne elektrības, ne siltuma. Pa t.s. “zaļajiem koridoriem”, ko Krievija apsola katru dienu, līdz šim iedzīvotājus tā īsti nav izdevies evakuēt, jo tie tiek apšaudīti gan ar artilēriju, gan ar mīnmetējiem, arī pilsēta joprojām tiek pārvērsta drupās. Nav skaidrs, cik cilvēku ir miruši no slāpēm un bada. Sumu apgabala Trostiņickas pilsēta atrodas Krievijas armijas kontrolē, tur neļauj apglabāt mirušos. Apbedīšanas firmas auto okupantu armija ir sašāvusi, iedzīvotāji ir gatavi paši vest vai nest mirušos, lai apglabātu kapsētā, bet arī tas lielāko tiesu netiek atļauts. Tiešraidēs, kad izdodas pieslēgties pilsētai, iedzīvotāji stāsta tik baisus un patiesus stāstus, ka jebkura šausmu filma pret dzīvē notiekošo izklausās kā bērnu pasakas.
Hersonā, kuru arī kontrolē iebrucēju karaspēks, okupanti nolēmuši sarīkot referendumu, lai izveidotu vēl vienu “neatkarīgo republiku” Ukrainas teritorijā, tiek meklēti pilsētas pašvaldības deputāti , ja tos izdodas sazvanīt, tiek piedāvāts sadarboties, pēc tam sākas draudi, jo okupantiem ir deputātu un amatpersonu telefonu numuri un adreses. Notiek iedzīvotāju aizturēšana, ja vien kāds parādās uz ielas. Uz pilsētu ir atvestas dažas personas no “neatkarīgajām republikām”, iespējams, pat ar Krievijas pilsonību, lai tās pārņemtu pilsētu vadību, jo okupantiem kaut kāds atbalsts vismaz skata pēc no vietējiem deputātiem ir vajadzīgs. Pagaidām tādu saņemt nav izdevies un izskatās, ka t.s. referendumā nobalsos pārdesmit atbraukušie Krievijas atbalstītāji un armija pati. Protams, tas netraucēs Krievijai skaļi paziņot, ka vēl viena ukraiņu pilsēta ir izvēlējusies “neatkarību”.
Ukrainas galvaspilsētu Kijivu iebrucēji cenšas aplenkt, lai izveidotu blokādi, kā tas noticis ar Mariupoli, lai panāktu, ka iedzīvotājiem nav ne elektrības, ne siltuma, ne ūdens, ne pārtikas. Tā visa trūkst jau daudzviet Ukrainā, jo, kā jau minēju, apšaudes neļauj iedzīvotājiem neko nogādāt. Kijivā gan izdevies uzkrāt rezerves, no pilsētas dienviddaļas vēl civiliedzīvotājiem izdodas izbraukt, kaut gan tas ir ļoti bīstami, jo arī notiek apšaudes, daudzus ievaino, cilvēki arī iet bojā.
Pārtvertās okupantu sarunas vēlreiz apliecina, ka ir saņemta pavēle iznīcināt civiliedzīvotājus un nogalināt visus, arī bērnus. Krievija ķērusies pie savām sen zināmajām un iemīļotajām metodēm – aiz uzbrūkošajiem karavīriem iet vēl viena grupa, kas nošauj tos, kuri negrib doties uz priekšu uzbrukumā vai grib padoties. Nošauti tiek arī savas armijas ievainotie, lai tie nebūtu jāved uz jau tā pārpildītajiem hospitāļiem Baltkrievijā.
Okupantu armijas zvērību un melu uzskaitījumu varētu turpināt, tas ir garš un baismīgs, un cilvēkiem, kuri dzīvo civilizētās valstīs, aprakstītais var šķist kā izdomājums vai pārspīlējums.
Eiropas politiķi beidzot ir sākuši rīkoties mazliet ātrāk, savā ziņā pat uzstādot rekordus, tomēr 27 valstu viedokļu saskaņošana nav vienkāršs process, turklāt ir valstis, kuras sadarbojas ar Krieviju pērkot un pārdodot, kurām tā ir ērti un kuru politiķi, dzīvojot savu labklājīgo un paēdušo dzīvi, nespēj un negrib iedomāties, kāds ir karš Ukrainā. Manuprāt, Ukrainai ir jāpiešķir Eiropas Savienības kandidātvalsts statuss, jo tas nav pienākums ES noteikti un obligāti uzņemt Ukrainu tūlīt, pēc gada vai diviem. Tomēr tas valstij, kura cīnās, noasiņo, bet nepadodas, būtu liels morālais atbalsts, pleca sajūta. Iespējams, to grūti saprast Francijas prezidentam Makronam, kuram patīk tēlot “miera balodi”, braukājot vai zvanot Putinam, bet bez jebkādiem rezultātiem. Esot Versaļas pilī, nevar redzēt, kāda izskatās drupās pārvērsta pilsēta ar iedzīvotājiem, kuri mirst no ievainojumiem, bada un slāpēm. Tāpat kā Vācijai ir grūti pārtraukt visas ciešās saimnieciskās saites ar Krieviju vai Nīderlandei, kurai 40 procenti naftas nāk no Krievijas. Jācer, ka valstu iedzīvotāji ir cilvēcīgāki par dažu labu savu politiķi un pieprasīs tiem rīkoties ātrāk.
Komentāri