Nereti dusmojamies, ka politiķi un valsts pārvalde lāgā negrib vai vienkārši nedzird mūsu ierosinājumus, vēlmes, protestus.
Esam sapratuši, ka demokrātiskā valstī katrs drīkst teikt un darīt, ko vēlas, ja vien runātais un darītais nepārkāpj Krimināllikuma robežas. Un, protams, nereti piemirstam, ka demokrātiskā sabiedrībā cilvēki tomēr rēķinās arī ar citu cilvēku interesēm.
Par to visu jādomā, skatoties augustā publicētos jaunākos Levadas Centra pētījumus Krievijā – izskatās, ka iedzīvotāji ir pieradināti rēķināties tikai ar to, ko grib valsts vara. Ne pirmo reizi Centrs aptaujājis Krievijas iedzīvotājus par viņu atbildības sajūtu par situāciju un iespējām kaut ko ietekmēt. Atbildību par to, kas notiek ģimenē, jūt 85 procenti, bet par to, kas notiek mājā, kurā viņi dzīvo, un mājas pagalmā, jūt 54 procenti aptaujāto. Par darbā notiekošo to jūt 48 procenti, pilsētā vai rajonā – 36 procenti, bet valstī par notiekošo jūt 32 procenti iedzīvotāju. Interesanti, ka pilnā mērā par ģimeni atbildību jūtot 67 procenti, bet tikai 13 procenti atbildējuši, ka pilnā mērā jūtoties atbildīgi par mājā vai pagalmā notiekošo. Tiesa gan, tādu atbildību par darbā notiekošo jūtot 15 procenti aptaujāto. Vēl mazāk iedzīvotāju vērtē, ka ir pilnā mērā atbildīgi par to, kas notiek pilsētā un rajonā (12%), un tikai divi procenti teic, ka pilnā mērā atbild par to, kas notiek valstī. Līdzīgi ir ar spēju kaut ko ietekmēt – ģimenē to varot 80 procenti, bet uz jautājumu, vai tā arī notiek un tiešām ietekmējat ģimenē notiekošo, apstiprinoši atbild vairs tikai 56 procenti aptaujāto. Un valstī notiekošo tiešām ietekmējot tikai viens procents iedzīvotāju.
Protams, aptaujā ir arī sadaļa par to, vai vismaz daļēji kaut ko var ietekmēt, un četri procenti domā, ka vismaz daļēji valstī notiekošo ietekmēt var, tāpat kā atbildību vismaz daļēji par notiekošo Krievijā jūtot astoņi procenti iedzīvotāju.
Bēdīga aina, turklāt tā liecina par dzīvošanu vēlmēs un ilūzijās. Aptauja par pilsonisko aktivitāti – ko cilvēki dara ārpus ģimenes dzīves un darba – savukārt liecina, ka lielāko tiesu tā ir palīdzība ar dažādām lietām un pārtiku trūcīgajiem un stihijās cietušajiem (49%), dažādi privāti ziedojumi (42%) un arī ziedojumi sabiedriski noderīgiem mērķiem (34%). Tikai 14 procenti aptaujāto pēdējos divpadsmit mēnešos ir piedalījušies kādas biedrības, asociācijas, kluba sapulcēs vai pasākumos.
Dzīvi ilūzijā papildina arī nupat iznākusī Krievijas vēstures grāmata 11. klasēm. Kas to zina, kuri ir šī “vēstījuma” īstie autori, toties vāks ir kā plakāts no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem ar darbaļaužu attēlu, kuri ceļ komunismu. Saturu nav grūtu iedomāties, jo Krievija jau sen ir pārrakstījusi vēsturi pēc vajadzības un turpina to darīt.
Tajā pašā laikā represijas pastiprinās gan Krievijā, gan arī okupētajās Ukrainas teritorijās. Ceturtdienas rītā Ukrainas aizsardzības ministra vietniece Anna Maļara ziņoja, ka okupanti lielā steigā turpina civilo infrastruktūru pārveidot par cietumiem un spīdzināšanas vietām okupēto teritoriju iedzīvotājiem. Tas, ka šajā Krievijas izraisītajā karā gājuši bojā jau vairāk nekā 252 tūkstoši Krievijas karavīru, un tas, ka ukraiņi frontē lēnam tomēr virzās uz priekšu, acīmredzot okupantus padara vēl necilvēcīgākus. Gribot negribot jāatceras Latvijas vēsturnieka Valda Klišāna atgādinājums sociālajos tīklos par savulaik dziesminieka Borisa Grebenščikova dziesmas vārdiem par Krieviju: “Zemākās elles dziļākais dibens /Izrādījās nemaz nav tik dziļi (..) Mēs esam tikai pašā sākumā.”
Komentāri