Vērojot pavasari ar ziedošo augļkoku kupenām un koku sulīgi zaļajām jaunajām lapotnēm, biežāk pamanāmi arī pļavu, mežu un pilsētas teritoriju savvaļas iemītnieki. Un dzīvnieku pavasara rosība ne reizi vien rada situācijas, kas nerunā par labu mums, cilvēkiem.
Nesen biju devusies izbraukumā ar velosipēdu, pamanīju zaļā stiepļu žogā iesprūdušu ezi. Saprotams, nebija divu domu, riteni nometu malā un steidzu lūkot, kā mazajai, acīmredzami pagurušajai bumbiņai palīdzēt. Lieki piebilst, zaļais, cietais, diezgan biezo metāla stiepļu žogs nepadevās ne locīšanai ar roku (saprotams, sēta jau domāta, lai teritorijas īpašnieku pasargātu no iespējamiem apdraudējumiem). Tā kā sievietes rokā spēka mazliet par maz, talkā nāca vīrs, un nelaimīgo adatu čupiņu no žoga ārā dabūjām kopīgiem spēkiem, bet tikai tad, kad cieto stiepli pēc vairākiem mēģinājumiem vīram izdevās pārkniebt ar metāla knaiblēm. Mazais adatu kukulītis kārtīgi padzērās, jo acīmredzot tā karājies žogā bija visu dienu, mūsu glābšanas operācija norisinājās pievakarē, bet eži jau, kā zināms, ir nakts staigātāji. Pārliecinājusies, ka ar mazo zvēriņu viss bija kārtībā, nogaidīju, līdz tas lēni aizčāpoja tuvējā pāraugušās gārsas pleķītī. Kopš tās reizes, pat braucot pie auto stūres, vēroju līdzīgus žogus, ja nu pamanu vēl kādu nelaimīgu dzīvnieku, kuru mūsu civilizācijas inovācijas nolemj lēnai, mokošai nāvei.
Atzīšos, mani pārsteidza cilvēku absolūtā vienaldzība. Ezītis karājās sētā vietā, gar kuru ir dzīva kustība: brauc auto, velosipēdisti, māmiņas lepni vadā savus jaundzimušos ratiņos un citas tikpat cēli staidzina miniatūros sunīšus. Neviens pats nebija iedomājies apstāties un palīdzēt, un arī tad, kad tur tupēju pie sētas, ņemoties ar eža glābšanu, neviens pat nepaskatījās, ko es tur vispār daru. Skumji, bet tāda ir mūsu sabiedrība , turklāt ne tikai pret dzīvniekiem vai putniem mums trūkst empātijas, bet arī pret saviem homo sapiens līdzbiedriem esam, maigi izsakoties, diezgan vienaldzīgi.
Nesen rakstīju par bērnu traumatismu. Tieši empātijas trūkums ir pie vainas daudzos no nelaimīgajiem gadījumiem. Protams, ar dzīvniekiem jau ir vēl bēdīgāk. Pirms pāris gadiem manā dārzā uzradās lapsa. Pavisam ātri sapratu, ka ar dzīvnieku kaut kas nav labi. Pavadot veselu dienu, gan apzvanot vetārstu klīnikas savas dzīvesvietas tuvumā Ādažu novadā, gan meklējot kādu nebūt palīdzīgu roku, nācās atskārst, ka mūsu valstī tevi – tādu dabas un dzīvnieku draugu – uzskata par mazliet dīvainu. Un jau atkal – skumji. Lapsu toreiz sagūstījām abas ar mammu, aizvedām pie veterinārārstes, kura vienīgā allaž atsaucas uz aicinājumu palīdzēt jebkurā diennakts laikā – Baibas Priednieces. Meža zvērs ar skaistajām dzintara krāsas acīm tomēr cīņu ar dzīvi zaudēja – pēc dakteres domām, lapsu bija sabraucis kāds, iespējams, kvadracikls, jo zvēram bija vairākās vietās lauzta priekšējā un pakaļējā kāja, jau bija iemetusies gangrēna. Viņasprāt, lapsēns ar traumu bija pavadījis jau vismaz pāris nedēļu, un ne jau mans dārzs bija pirmā vieta, kur tas uzradās. Noteikti bija cilvēki, kas zvēru manīja, bet atstāja visu mātes dabas pārziņā.
Atgriežoties pie ežiem, mums Latvijā, šķiet, šo adataino zvēru skaits sarūk, jo senāk tos varēja manīt visnotaļ bieži, bet pēdējos gados redz arvien mazāk. Man ir jautājums tiem šoferiem, kas šos zvērus pamanās sabraukt – vai tiešām ezis ellīgā ātrumā iznesās priekšā spēkrata riteņiem? Vai nav iespējams izvairīties? Stūre ieķīlējas? Sajūk pedāļi? Kā var nobraukt ezi, kurš nemaz tik ātri ar savām, lai arī īstenībā pagarajām, kājiņām ātri nemaz nevar paskriet? Vai tiešām mums nav līdzcietības pret jebkuru dzīvību, ar kuru dalām šo planētu? Un mēs sevi saucam par “dabas kroni”. Šo titulu, šķiet, esam sen zaudējuši ar savu straujo industriālo, dabu piesārņojošo, postošo, nesaudzīgo un egocentrisko dzīves uztveri. No sirds ceru, ka jaunās paaudzes, kas šobrīd vēl mācās skolā, būs vairāk izglītotas un ar augstāku emocionālo intelektu, lai spētu mūsu planētai atgūties no visa tā posta, kas pēdējo pārsimts gadu laikā tai nodarīts.
Komentāri