Par bezdarbu un Stokholmas sindromu

Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) sniegtā informācija liecina, ka “brīvo darbvietu skaits un to īpatsvars kopējā darbvietu (aizņemto un brīvo) skaitā kopš 2010. gada ir pakāpeniski audzis. 2017. gada 1.ceturksnī brīvo darb­vietu īpatsvars sasniedza 1,8%, kas ir nedaudz zemāks rādītājs nekā vidēji Eiropas Savienībā (1,9 %). Lietuvā no visām darbvietām brīvas bija 1,6 %, bet Igaunijā – 2,0 %”.

Pirmajā brīdī šie skaitļi priecē, jo tas nozīmē, ka mūsu valstī bezdarbs samazinās, un tas liek domāt, ka darbu atrast ir aizvien vieglāk. CSP dati liecina, ka gada pirmajā ceturksnī bezdarba līmenis bija 9,4%. CSP dati arī liecina, ka pēdējos piecos gados  bezdarba līmenis Latvijā Eiropas Savie­nī­bas (ES) dalībvalstu vidējo rādītāju caurmērā  par 1,1 procentpunktu pārsniedza vidējo rādītāju ES (8,2 %). Skaitļi nešķiet dramatiski, un ne reizi vien publiskajā telpā nācies dzirdēt, ka darbu Latvijā var atrast, vajag tikai gribēt. Protams, zināms bezdarba līmenis būs vienmēr, jo gan kvalifikācijas un iemaņu prasības aug un mainās, gan jāatzīst, ka jebkurā valstī ir zināms iedzīvotāju slānis, kuriem nav nedz izglītības, nedz vēlmes kaut ko apgūt un strādāt.

Tomēr viss nav tik vienkārši, kā izskatās. Tā sauktais diferencētais bezdarbs Latvijā ir visai izplatīts un nozīmē, ka tie cilvēki, kuri labprāt strādātu, to nevar darīt ne tikai prasmju trūkuma dēļ, bet vecums un veselība neļauj darīt daudzus darbus, kas prasa diezgan lielu fizisko piepūli. Piemēram, joprojām vislielākais brīvo darba vietu īpatsvars pēc CSP datiem 2017. gada 1. ceturkšņa beigās bi­ja valsts pārvaldē – 4,7 %, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē – 2,4 %, ūdens apgādes, notekūdeņu, atkritumu apsaimniekošanas un sanāci­jas, būv­niecības, finanšu un apdrošināšanas darbību nozarēs – 2,2 %, veselības un sociālās aprūpes nozarē – 2,1 %, apstrādes rūpniecības un enerģētikas nozarēs – 2,0%. Daļa šo nozaru prasa ne tikai zināšanas un prasmes, bet arī spēju veikt zināmu fizisku slodzi. Turklāt liela daļa šo darbu tieši fiziskās slodzes dēļ vairāk ir “vīriešu darbi”. Un, protams, jautājums ir arī par atalgojumu, kas rada darbaspēka deficītu gan valsts pārvaldē, gan veselības un sociālās aprūpes nozarē. Nesakārtotā nodokļu reforma un uz sabrukuma sliekšņa esošā veselības aprūpe ne tikai samazina Latvijā strādāt gribētāju skaitu, bet strauji pasliktina iedzīvotāju veselību. Algas, kuras nav tikai minimālās, piemēram, daudzos tirdzniecības uzņēmumos var nopelnīt, ja pārdevējas ir ar mieru un spēj strādāt garas stundas un veikt arī palīgpersonāla darbus. Sievietes tuvu pensijas vecumam lielāko tiesu šos fiziski smagos darbus nespēj veikt. Un mūsu sabiedrība, tāpat kā Eiropā kopumā, noveco. Jau minētā nodokļu sistēma, veselības aprūpe un arī augstais korupcijas līmenis joprojām mudina aizbraukt tos, kuri ir jauni vai kuriem vēl pietiekami daudz spēka kaulos, kuriem ir zināšanas un kuri spēj apgūt ko jaunu. Tādēļ aizvien skaļākās runas par to, ka mums drīzumā nāksies ievest aizvien vairāk vies­strādnieku, nav bez pamata un nav tikai “slikto uzņēmēju” vēlme atrast lētāku darbaspēku.

Par notiekošo neapšaubāmi liela vaina jāuzņemas valdībai, un, raugoties uz pašreizējās valdības haotisko un no dzīves bieži attālināto lēmumu tapšanā, gribas vaicāt, cik ilgi vēl? Tomēr daļa vainas meklējama arī mūsos pašos un ne tikai vēlēšanu sakarā. Ma­nu­prāt, lielākajā sabiedrības daļā valda verga sindroms, kurš nevis sapņo par brīvību, bet meklē pēc “labāka vergtura” vai arī pats gribētu par tādu kļūt, bet neprot un nespēj. Tad arī atliek nokārtu galvu atzīt, ka “es jau nevaru” un apbrīnot veiklos un izdarīgos, kuri valsti izmanto kā savu biznesu – gan vēlot par viņiem, gan padevīgi pakļaujoties viņu prasībām un vēlmēm. Spožs piemērs ir pirms vēlēšanām komentārā minētais gatera īpašnieks, kuram strādnieki nebija cilvēku vērtē. Protams, “suns zina ko, ēdis”, un, kaut arī komentārā nebija minēts ne uzvārds, ne konkrētais novads, pēc publikācijas īpašnieks bija pārskaities un brēca, ka tagad viņš visus atlaidīs. Tas gan nenotika, bet no strādniekiem izskanējusi pavisam dīvaina atziņa – tagad esot kauns paskatīties īpašniekam acīs, jo esot taču skaidrs, ka nodevējs ir bijis kāds no viņiem. Kaunēties par to, ka vēlies vienīgi to, lai tiek ievērotas elementārās darba darītāja tiesības? Vēl varētu saprast, ka ir bail zaudēt vienīgo iztikas avotu, bet kaunēties… Manuprāt, vis­īstākais Stokholmas sindroms.

Kā zināms, Stokholmas sind­roms ir psiholoģiska parādība, kad sagūstītais izrāda empātiju vai simpātijas pret sagūstītājiem un dažkārt tos arī aizstāv. Ar Stok­hol­mas sindromu saprot arī tādas situācijas, kurās personai ir spēcīgas emocionālās saites ar personu, kas apkauno, sit, baida, izmanto vai biedē citus.
Ar vārdu sakot, mēs paši rūpīgi gatavojam viesstrādniekiem ceļu uz Latviju, bet visā vainojam tikai mūsu vēlētos politiķus.