Apvienoto Nāciju Organizācija kopš 1982.gada 3.decembri ir pasludinājusi par starptautisko Invalīdu dienu. Tā ir diena, kad invalīdi visā pasaulē rīko konferences un seminārus par savu interešu aizstāvību, organizē mītiņus un piketus, rīko izstādes un dažādus pasākumus, kuros, kopā sanākot, ir iespēja pārrunāt iespējas, problēmas un nākotnes ieceres.
Arī Latvijā šī diena tiek atzīmēta kopš 1993.gada. Līdzīgi pasākumi notiek daudzviet valstī. Tradicionāli arī Cēsīs.
Šodien starptautiskās Invalīdu dienas ietvaros Cēsīs paredzēts pasākums bērniem ar funkcionālās attīstības traucējumiem.
Bērni ar funkcionālās attīstības traucējumiem no Cēsu pašvaldības aģentūras „Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūra”, Cēsu 2. pamatskolas un rehabilitācijas centra ir aicināti uz Cēsu pilsētas domi, kur kopā ar aģentūras darbiniekiem, vecākiem un pašvaldības pārstāvjiem notiks dažādi pasākumi, informācijas apmaiņa, rotaļas un dziesmas.
Dienas gaitā tiks rosinātas dažādas diskusijas ar nevalstiskajām organizācijām par sociālās aprūpes jautājumiem.
“Druvai” viedokli, vērtējot līdz šim pieejamos pakalpojumus Cēsu pašvaldībā un lauku pagastos, pauda invalīdu starpnozaru sadarbības biedrības “Daiva” valdes priekšsēdētāja un bērnu un jauniešu invalīdu sabiedriskās organizācijas “Eņģelītis” valdes priekšsēdētāja Kristīne Ņesonova.
“Mūsu galvenais uzdevums pašlaik ir palīdzēt ģimenēm, mammām, kuras bieži bērnus ar invaliditāti audzina vienas. Sabiedrībā runā par invalīdu integrāciju, bet mēs joprojām nezinām – cik pilsētā un rajonā ir bērnu ar funkcionāliem un garīgās attīstības traucējumiem. Tas tāpēc, ka vecāki joprojām neizved viņus no mājas, joprojām nemeklē valsts un pašvaldības atbalstu. Vecāki izeju meklē pašu spēkiem, jo visbiežāk baidās saņemt atteikumu kādam pakalpojumam, finansiālam vai praktiskam atbalstam.
Manis vadītajās organizācijās ir mammas no Cēsu un apkārtējiem rajoniem, viņas satiekas, izrunājas. Velku biedrība reizi mēnesī organizē psihologa nodarbības vecākiem un uz Cēsīm, lai pāris stundu kopā ar ģimenēm, kurās ir līdzīgas problēmas, brauc vecāki no Valkas rajona. Tas ir ļoti vajadzīgs. Cēsīs mēs varam priecāties, ka par ģimeņu, kurās aug bērni invalīdi, vajadzībām interesējas sociālo pakalpojumu un palīdzības aģentūras speciālisti, darbojas dienas centrs, ir bērnudārzs, specializētā klase 2. pamatskolā un salīdzinoši tepat blakus ir Spāres un Raiskuma speciālās internātskolas. Ir rajoni, kuros nav nekā no tā. Pilsētas ģimenēm klājas vieglāk, bet laukos mammām trūkst pat līdzekļu, lai atbrauktu uz pilsētu, pie bērna uz internātskolu. Man ir ļoti žēl šo mammu, kuras ikdienā ir palikušas vienas- nav atbalsta, nav drošības sajūtas un mīlestības, viņas vienas cenšas tikt galā ar slimo bērnu, cenšas izdarīt visu viņa labā. Tāpēc galvenais, kāpēc piekritu šai sarunai- gribu pateikt visiem pilsētas, rajona un apkārtējo rajonu vecākiem, kuri audzina bērnus ar dažādu invaliditāti, lai uzmeklē “Eņģelīti” un “Daivu”. Ar mani var sazināties pa e-pastu: engelitiscesis@inbox.lv . Mēs kopā varam rakstīt projektus un darīt visu, lai palīdzētu bērniem ar dažāda smaguma invaliditāti. Realitāte diemžēl ir tāda, ka valstī visbiežāk realizē tieši tos projektus, kurus rakstījušas sabiedriskās organizācijas, kas aizstāv pieaugušo un bērnu invalīdu intereses. Ja iecerei tiek saņemts finansiāls atbalsts, tad to arī realizē. Valstī nav virzības, domājot par ģimeņu, kurās aug bērni invalīdi, interesēm. Bija solījumi, ka jāuzlabo pansionātu, kuros dzīvo cilvēki ar garīgiem traucējumiem, apstākļi, bija plāni, ka jāveido attīstības centri reģionos, kur patstāvīgu nodarbošanos varētu rast jaunieši ar garīgās attīstības traucējumiem. Nekas nav izdarīts.
Vecāki, kuru bērni sasniedz 18 gadu vecumu, ir izmisumā, jo viņiem ir divas iespējas – atdot savu bērnu pansionātos, kur ierasti uzturas vecāka gada gājuma cilvēki un netiks sekmēta viņa attīstība, vai pamest darbu un dzīvot kopā ar savu pieaugušo bērnu mājās. Par 150 un 50 latiem, kāds noteikts valsts pabalsts invalīdiem atkarībā no invaliditātes smaguma, algot kādu, kurš ik dienas kops un nodarbosies ar cilvēku, kuram vajadzīga speciāla pieeja, nav iespējams. Problēmas rada arī rehabilitācijas pakalpojumu pieejamība.
Bērnu invalīdu vecāki ir gaidījuši sapratni no Labklājības ministrijas. 66 mammas bija uzrakstījušas ministrei Ivetai Purnei vēstuli, izstāstot izdarīto un vajadzības, atpakaļ un arī tikai pēc gada mammas saņēma atbildes vēstuli, kur bija norādīti vien likuma panti, kas ģimenēm pienākas, kas ne, nebija ne sapratnes, ne solījumu.”
Komentāri