Nākamajā gadā būtiski tiks paaugstināta mediķu darba samaksa. Speciālisti aprēķinājuši, ka šiem mērķiem valstī jāatrod 128 miljoni latu. Vēl vairāk līdzekļu būs nepieciešams, lai veselības aprūpes sistēmā segtu inflācijas radītos zaudējumus. Veselības ministrija nākamajā gadā šiem mērķiem no valsts pieprasījusi 300 miljonus latu. Kādus risinājumus nāksies meklēt, ja šāda summa neatradīsies?
“Druva” uzklausīja Cēsu rajona slimnīcas finanšu direktores Ivetas Ozoliņas viedokli.
“Kā finansiste labi saprotu, ka slimnīcā ir naudas maks ar tajā esošo summu, un ir jāiztiek, tāpat maks ir valstij. Vajadzētu no iekšzemes kopprodukta vairāk procentu, arī naudas atvēlēt veselības aprūpes sistēmai, bet līdz šim procentam nekā netiekam. Kam lai naudu atņem, lai maksātu veselībai? Ja Veselības ministrija būs spiesta realizēt plānu- nodrošināt mediķu algas, bet tam nepieciešamo finansējumu iegūt no pacientiem, tā būs visas sistēmas katastrofa. Šādu risinājumu nesaskata ministrija, sarunās ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru (VOAVA) tāds ir dzirdēts. Tā plāno un rēķina finansējumu, un izmaksas krasi pieaug.
Cēsu un Madonas slimnīca labprātīgi pieteicās VOAVA auditam, lai aģentūra vērtē, kādas ir faktiskās, kādas patiesās pakalpojumu izmaksas stacionārā. Audita mērķis ir noskaidrot, kur pakalpojumu tarifi ir samērīgi, kur par zemu, kur tos varētu grozīt. Audita rezultāti tiks publiskoti jūlijā, sekos ieteikumi. Bet pirmais secinājums, kas jau zināms – primārās aprūpes tarifi ir par augstiem, stacionārajai aprūpei par zemiem. Svarīgi situāciju izvērtēt, lai valstī nezeltu ambulatorās iestādes, paaugstinot pakalpojumu cenas vairākas reizes gadā, bet stacionāriem jāskaita santīmi, lai nodrošinātu kvalitatīvu medicīnisko aprūpi, jāekonomē uz sadzīviskajām vajadzībām un jācenšas kaut nedaudz ietaupīt, lai slimnīcā remontētu palātu vai sanitāro mezglu.
Ja algu kāpums medicīnā nākamajā gadā būs tik straujš, ap 28 procentiem, tad no VOAVA apmaksātā pakalpojuma slimnīcai 85 procenti līdzekļu aizies algām. No atlikušā būs jānodrošina visi saimnieciskie izdevumi. Jebkurš ekonomists saprot, ka tas ir bezcerīgi. Algas var sastādīt ap 55 procentiem, ja tik daudz, kā minēju, tad tā būs krīze.
Tas, ka pacientam par stacionāra pakalpojumu var nākties maksāt trešdaļu no izmaksām, ir tikai minējums. Tas neizskan oficiāli, bet tiek apspriests projektu līmenī. Viedokļi, kas notiks ar ambulatoro pakalpojumu cenām, pagaidām neizskan.
Pareizāk būtu pārskatīt visu pakalpojumu grozu, ko veselības aprūpes sistēmā sedz valsts. Varbūt ir darbības, kas nav tik akūtas, ko pacients varētu apmaksāt simtprocentīgi, lai nebūtu jāprasa līdzekļi par visu un visiem slimniekiem vairāk. Tas būtu sociāli pareizāks un cilvēcīgāks lēmums. Šogad stacionāra gultas cena diennaktī ir 33 lati. Ja 30 procentus izdevumu jāapmaksā slimniekam, būtu ap desmit latiem no pacienta kabatas. Šī summa būtu jāmaksā, ja pacients atrastos nodaļā, saņemtu medikamentus, nebūtu izmeklējumu. Pacients trīs dienas pēcoperācijas periodā stacionāram izmaksā ap 500 latiem. Tātad trešdaļa- 150 lati. Šajā brīdī sāktu plaukt veselības apdrošināšana, vairāk tiktu pirktas polises. Bet arī polises nebūs lētas.
Ja raudzītos uz valstī radušos situāciju kritiski, tad laikam jāsaprot, ka jāsāk mainīt nodokļu sistēmu, jo strādājošie, maksājot sociālo nodokli, samaksā par veselības aprūpi. Strādājošie, kuri veseli, maksā arī par vecajiem, slimajiem. Tas ir pareizi. Ja nodokļu maksātājiem nāk vēl papildu slogs – maksāt arvien augstākas pacientu iemaksas, tad varbūt jāsamazina nodokļi vai jāpārskata sociālā nodokļa apmērs, lai nesanāk maksāt dubulti.
Cēsu slimnīcā arī analizējam finansiālo situāciju. Esam sākuši remontus, iespējams, to pabeigšanai nāksies ņemt kredītu, izmaksas aug.
Stacionārā pārtikas produktu iegādei tērējam 22 procentus naudas vairāk nekā pērn. Medikamentu cenas kāpušas par 15 procentiem, elektrības mēneša laikā – par 30 procentiem.
Pakalpojumu cenas šajā gadā nemainīsies, jo redzam, kādas ir rajona iedzīvotāju finansiālās iespējas. Tāpēc, ka darbojamies rajona padomes pakļautībā, varam šādu attieksmi atļauties. Mums nav jāmaksā dividendes, nedaudz līdzekļu varam iedalīt stacionāra attīstībai.
Inflācija rada zaudējumus, nezin vai valsts tos kompensēs. Kā situāciju risinām? Mēģinām samazināt saimnieciskos izdevumus, cenšamies neiegādāties to, bez kā var iztikt. Tas ir tualetes papīrs, daži mazgāšanas līdzekļi. Neatliekamās palīdzības automašīnas šovasar brauks ar vecajām riepām, mainīsim rudenī – drošībai. Pārplānot iekšējos resursus. Pie kvalitātes turamies visiem spēkiem, medicīniskajai aprūpei līdzekļus atrodam un atradīsim, iedalīsim, cik būs nepieciešams.
Komentāri