Pakāpeniskās pārmaiņas ikdienas skrējienā parasti neievērojam, tikai laika distance vai kāda negaidīta frāze reizi pa reizei liek aizdomāties – kas tieši tagad ir citādi. Un to, kā jutāmies pirms un pēc šīm pārmaiņām, lai vai kādā jomā tās ceļā stājušās – vai tā būtu pašu novecošanās, pilsētas arhitektoniskie vaibsti, vai tādas vizuāli nu jau netveramākas lietas kā mācīšanās vai naudas norēķini.
Jau vairākus gadus ķēķa sarunās klejo joks par starptautisku pētnieku konferenci, kur lietuviešu kolēģi dedzīgi stāsta par jaunāko atradumu – vadiem, kas varētu liecināt par tieši šīs teritorijas iemītniekiem kā pirmajiem tālsakaru ieviesējiem un izmantotājiem. Taču šo zinātnisko uzstāšanos pārtrumpo latviešu arheologi, skandalozi paziņojot, ka pašreizējās Latvijas teritorijā tajā pašā laikā jau tikuši izmantoti mobilie sakari, jo – viņi vadus neatrada… Līdzīgi jau varam sākt ironizēt arī par finansēm un arīdzan pandēmijas ietekmē straujāk uz digitālo dimensiju skrienošo izglītības jomu. Par mācībām pie rakstāmgalda un ekrānā jeb lodziņā uz virtuālo pasauli šī gada laikā runāts bez sava gala – ikvienam sava jau praktiskā pieredze un arī viedoklis ir noformējies. Turpretī par naudas un tās vadīto attiecību metamorfozi vismaz pēdējā laikā neesmu dzirdējusi, uz šīm pārdomām mani uzvedināja Latvijas Bankas (LB) maksājumu sistēmas eksperta Klāva Ozoliņa raksts ” Kā norit naudas digitālā transformācija?” (portāls makroekonomika.lv). Autors gan atbilstoši vietnes saturiskajam formātam pēdējās dekādēs notikušās pārmaiņas globālajā naudas kustībā aplūko drīzāk tehniski, mēģinot vienlaikus skaidrot, kas ir tie procesi, kas liek valstu centrālajām bankām domāt par digitālo aktīvu – kriptoaktīvu, tostarp arī stabilo kriptomonētu – iesakņošanu, kā arī tādu nākotnes maksājumu risinājumu iespējamību kā globālās stabilās kriptomonētas (ar vienotu politisko un juridisko redzējumu pasaulē) un centrālo banku digitālās valūtas. Savukārt mani kā lasītāju pirmām kārtām aizķēra atgādinājums par vēl pavisam neseno vēsturi: “Pirmais naudas digitalizācijas vilnis Latvijā un citviet pasaulē noritēja laikā ap gadu tūkstošu miju, kad vairumam sabiedrības parādījās piekļuve internetam un kredītiestādes sāka veidot savas “digitālās filiāles” jeb internetbankas.” Tas, nenoliedzami, samērā strauji ietekmēja lielas sabiedrības daļas ieradumus – sākt glabāt naudu kredītiestādes kontā, aktīvāk izmantot kartes maksājumiem klātienē un internetbanku pārskaitījumiem. Cik ļoti nesen mūsu ikdienas iepirkšanās un ikmēneša norēķini izskatījās citādi un cik tuvu zinātniskai fantastikai tūkstošgades mijā varēja likties iedomu attēls ar mums pašiem pie lielveikala kases, kur par maizi, pienu vai čipsu paku novicinām tik telefonu gar joprojām kalkulatoram līdzīgo iekārtu un ejam prom. Vai tikpat nereāla varētu būt šodienas fantāzija pārdesmit gadiem uz priekšu, kur pašreizējais mobilais telefons jau kļuvis par tādu kā alter ego vai otro ādu gandrīz burtiskā izpausmē un maksājumu vai pārskaitījumu vari veikt tik ar unikālu vārdu kombināciju vai žestiem? Proti, otrā ielas pusē ieraugi draugu, kam paliki parādā par vakardien kopīgi izdzerto aliņu, pamāj ar roku un parādu esi atdevis!
Vai tieši tāds būs tālākās attīstības scenārijs – diez vai to spējam pareģot, tikai pieļaut. Taču, lasot finanšu pasaules digitalizācijas attīstības izklāstu, arī es atskārtu, ka piederu pie tām divām trešdaļām Latvijas sabiedrības, kas LB divreiz gadā apkopotajā Maksājumu radarā pauž piekrišanu virtuālām naudas attiecībām.
Komentāri