, Cēsu skolotāju institūta 1953. gada absolvente, dzīvo Gulbenes rajona Stradu pagastā
Mani saviļņoja grāmata ”CSI kori un to diriģenti”. Laika rats pagriezts atpakaļ. Atkal esam zēni un meitenes, un lasot izstaigājam atmiņu takas.
Ai, ai, ko grāmata dara ar lasītāju! Atradu tajā vienu rindiņu par mūziķa E. Dreblata zēnības gadiem, ka no 1945. līdz 1948. gadam ir audzēknis Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumā. Bet mūsu pagasta kādreizējās kopsaimniecības speciālists Evalds Graudiņš taču tieši tajos gados tur mācījās. Arī viņam tuva ir mūzika, savulaik dziedāja pagasta korī, vīru ansamblī, pat muzicēja nelielā orķestrī. Iedodu izlasīt lappuses par E. D. Atskan sajūsmas sauciens: ”Vaī! Mēs tak ar Edvīnu tehnikumā dziedājām zēnu ansamblī, izbraukumu koncertos pat duetā uzstājāmies!” Ar kādu neaprakstāmu satraukumu, saviļņojumu teju, teju astoņdesmitgadnieks tvēra katru lappusi par savu jaunības draugu, viņa mezglaino dzīvi. Pat asara noritēja pār vaigu. Grāmatā minētas E. D. pašreizējās koordinātes. Varbūt satiksies divi sirmi vīri un atkal duetā dungos sendienu melodiju.
Cik mokoši svelmaina bija vasara šogad! Tāpēc uz salidojumu mīļajā Bērzainē neaizbraucu. Bet institūtiešu trijotnes (A. Treimaņa, G. Vīksnas, D. Rožkalna) sarūpēto grāmatu gan ļoti vēlējos atrast. Lūdzu Gulbenes grāmatnīcu, lūdzu radinieci Cēsu rajonā izpalīdzēt, zvanīju ”Cēsu Sprīdītim”. Nekā! Beidzot sadzirdēju pa telefonu Egona Buša balsi un saņēmu norādījumu, kur to atrast.
Atvērusi sūtījumu, cauru nakti tvēru katru rindiņu. Augstas raudzes vīri, kas tik temperamentīgi izteikuši sevi mūzikā. Un ne tikai mūzikā. Gulbenes rajona novadnieki brāļi Kokari gan nav bijuši naski rakstītāji, likuši citiem paust atziņas par sevi.
Skaudrais pēckara laiks, dažādi sarežģīti likteņa pagriezieni, plānais maizes rieciens, pieticīgs apģērbs, ceļojumi uz Cēsīm pat ar zirdziņu… Bet kāds gribasspēks, neatlaidība savu mērķu sasniegšanā!
Bieži, caurbraucot Cēsīm, no pavisam svešiem, nejauši sastaptiem cilvēkiem esmu uzklausījusi uzslavas vārdus par kādreizējo rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju Gunāru Vīksnu. Esot atstājis dziļas pēdas savā pilsētā.
Pirms dažiem gadiem iedevu izlasīt otro grāmatu ”CSI mūsu atmiņās” savai kādreizējai kolēģei Aijai D. Viņa lepni bilda: ”Gido Kokars Stāmerienas pamatskolā dažus pēckara gadus bija mans klases audzinātājs un fizkultūras skolotājs. Kā viņš mums dresēja brašu stāju, mācīja dejot! Spartakiādēs guvām atzīstamus rezultātus rajonā, pat republikā.” Re, arī te atstātas pēdas…
Rajona avīzē ”Dzirkstele” lasīju, ka Stāmerienas pagasta padomes priekšsēdētājs Raitis Apalups, kuru ar brāļiem Kokariem saista sena draudzība, aicinās māksliniekus apciemot Stāmerienu. Teātra dienas augustā te otro gadu pulcē tūkstošiem skatītāju.
Bet Imants Kokars kara griežos par skolotāju strādājis arī Stradu (tolaik Krusta) pamatskolā, kur vēlāk aizritējis mans darba mūžs.
Acīm apglāstīju katru mākslinie-ka D. Rožkalna zīmēto ozollapu vinjeti zaļajā grāmatiņā. Centos atminēt tajās pausto domu.
Pie pasniedzēja K. Baltgaiļa krāju zināšanas ne tikai mācību stundās, bet arī zīmēšanas pulciņā. Vēl šo-dien glabāju pierakstu klades mākslas vēsturē un zīmēšanas burtnīcas.
Lasot trīs tēvadēlu sarūpēto grāmatu, lepnums par Cēsu skolotāju institūta kaldinātiem talantiem. Tā ceļo no rokas rokā un sien kopā dzīves labirintos pārrautos pavedienus.
Komentāri