Satversmes tiesa sākusi skatīt lietu pēc Tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsargs uzskata, ka Ministru kabineta noteiktais garantētais minimālais ienākumu (GMI)līmenis neatbilst sociāli atbildīgas valsts principam, nenodrošina cilvēka cieņas aizsardzību un neizpilda no Satversmes 109. panta izrietošo pozitīvo pienākumu valstij sniegt personai tai nepieciešamo sociālo palīdzību.
Tiesībsargs arī norāda, ka valdība ilgstoši garantēto minimālo ienākumu līmeni nav paaugstinājusi tā, lai tas atbilstu Satversmei. Valstij esot pienākums savu politiku vērst uz sociālā un mantiskā stāvokļa izlīdzinājumu, nevis uz sociālo un mantisko atšķirību nostiprināšanu un izvēršanu. Garantētais minimālais ienākumu līmenis šobrīd neesot pietiekams, lai nodrošinātu personu pamatvajadzības, līdz ar to tas nevarot nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni.
Garantētais minimālais ienākumu līmenis personai ir 64 eiro mēnesī. GMI pabalsts ir zemākais ienākuma atbalsta veids cilvēkiem, kuriem nav nekādu ienākumu vai tie ir ļoti zemi. Pabalstu piešķir ģimenei vai atsevišķi dzīvojošai personai, kura atzīta par trūcīgu. Ministru kabinets nosaka GMI līmeni un kārtību, kādā tas aprēķināms, piešķirams un izmaksājams, un kārtību, kādā slēdzama vienošanās par līdzdarbību, no kuras dažas pabalsta saņēmēju grupas ir atbrīvotas. Daudzas pašvaldības jau tagad vairākām mazāk aizsargāto iedzīvotāju grupām ir noteikušas lielāku GMI par Ministru kabineta noteikto zemāko slieksni, tas ir atļauts. GMI maksā no pašvaldības budžeta.
Izskanējis, ka GMI vajadzētu būt 128 eiro mēnesī. Pārgaujas novada domes priekšsēdētājs Hardijs Vents atgādina, ka katrai ģimenei, katram cilvēkam situācija ir individuāla un tā tiek izvērtēta. “GMI ir spilvens konkrētā brīdī. Bet katrs cents ir jānopelna, un pabalsts ir īslaicīgs, ne ilgtermiņa problēmas vai situācijas risinājums. Jābūt arī saņēmēja līdzdalībai,” saka novada vadītājs.
Pārgaujas novadā ne pērn, ne šogad nav neviena GMI saņēmēja. Novada Sociālā dienesta vadītāja Anita Kalniņa vērtē, ka, lai kāds saņemtu GMI, viņa situācijai jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Piemēram, ja bezdarbnieks, jāreģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā, pabalsta pieprasītājam nedrīkst piederēt nekustamais īpašums. “Darba piedāvājumi ir, var pat izvēlēties. Pieejami arī sabiedriskie darbi, patlaban katrā pagastā strādā pa vienam cilvēkam,” stāsta Sociālā dienesta vadītāja un uzsver, ka sociālie darbinieki motivē un palīdz atrast darbu. Te nav runa par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. “Sarunās klientiem stāstām, ka GMI nav risinājums, ka ar to izdzīvot nevar. Protams, krīzes situācijā tas var būt glābiņš, bet ne ilgstoši. Katram pašam jāmeklē varianti, kā dzīvot,” pastāsta A. Kalniņa.
Viņa atzīst, ka tagadējā valsts noteiktā GMI pabalsta summa nav savienojama ar dzīvošanu. “Taču vai to vajag celt tik strauji, kā ierosināts? Cilvēki, kuriem ir vienkāršots dzīves līmenis un vērtības, saņemot šādu pabalstu, nebūs ieinteresēti strādāt. Un ja viņi ir divi vai ģimene? Cilvēki ātri pierod, pieņem situāciju, iemācās iztikt ar to naudu, cik ir. Laukos, kur nav lielas īres maksas, izdevumi nav tādi kā pilsētā, divatā, katram saņemot vairāk nekā simts eiro mēnesī, var samaksāt par pamatvajadzībām. Vai šis pabalsts motivēs strādāt?” pārdomās dalās Sociālā dienesta vadītāja un atgādina, ka nemaz ne tik maz ir pensionāru, kam dažādu iemeslu dēļ pensija nav pat simts eiro.
Pārgaujas novada pašvaldība katru gadu paplašina dažādu sociālo atbalstu saņēmēju loku. Tie nav pabalsti, bet tiek atmaksāta, piemēram, daudzbērnu ģimenēm ēdināšana bērnudārzā, skolēniem pusdienas. “Novadā cilvēkiem ir iespējas, un vienmēr krīzes situācijā tiek palīdzēts,” uzsver novada vadītājs H.Vents.
Kā lems Satversmes tiesa, to rādīs lēmums. Skaidrs, ka 64 eiro ir nesamērīgs pabalsts izdzīvošanai. Taču cik daudz no uzņēmējiem nav dzirdēts, ka nevar atrast strādniekus, jo dažam šķiet izdevīgāk saņemt pabalstus un piehaltūrēt, nevis katru dienu strādāt. Tāds cilvēks ir, viņš vienmēr atradīs sev izdevīgāko variantu.
Vērtējot GMI pabalsta apjomu, būtu jāņem vērā dzīves dārdzība dažādās vietās, katrā novadā, arī pagastā, nemaz nerunājot par pilsētām. Kas pilsētniekam, kuram jāmaksā dārga īre un komunālie maksājumi, ir 128 eiro, un kas lauciniekam, kuram ikmēneša izdevumi pavisam citi? Tiesībsargs aizstāv visus. Tikai cik sabiedrība gatava maksāt un cik lielā mērā strādātspējīgs cilvēks ir atbildīgs par savu dzīvi?
Komentāri