Pēdējo nedēļu laikā žurnāls “Ir” ir publicējis tā dēvētās “Rīdzenes” sarunas – viesnīcā “Rīdzene” noklausītu sarunu atšifrējumu, kurās dzirdams, kā politiķi kārto darījumus. Gribētos dzirdēt politiķu izlēmīgāku un aktīvāku reakciju uz izskanējušo informāciju. Bet, lai tas notiktu, ir nepieciešama arī sabiedrības līdzdalība.
Viesnīcā “Rīdzene” notikušās un noklausītās sarunas bija viens no galvenajiem materiāliem, uz kā pamata 2011. gadā tika sākta “oligarhu lieta”. Tajās dzirdams, kā par oligarhiem dēvētie Ainārs Šlesers, Aivars Lembergs un Andris Šķēle apspriež valsts politiskos un ekonomiskos procesus. Lieta tika ierosināta, balstoties uz Krimināllikuma pantiem par kukuļņemšanu, kukuļdošanu, noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un valsts amatpersonām likumā noteikto ierobežojumu pārkāpšanu.
Tomēr pēc vairākus gadus ilgušas izmeklēšanas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) secināja, ka nepietiek pierādījumu, lai tiktu celtas apsūdzības un lieta nonāktu tiesā. Kriminālprocess tika izbeigts.
Jāuzsver, ka šāds iznākums vairāk stāsta par KNAB spējām veikt savu darbu, nevis par to, vai “Rīdzenes” sarunās dzirdamais ir vai nav pamats krimināllietai. Tiesa var strādāt ar tiem pierādījumiem, kurus ir savākuši izmeklētāji. Ja izmeklētāji nav strādājuši pārliecinoši, tad tiesā šādas lietas nevar tikt tālāk virzītas – lai ko citi domātu par aizdomās turētajiem un viņu iespējamajiem nodarījumiem.
Jaunais KNAB vadītājs Jēkabs Straume ir izteicies, ka lietas izbeigšana ir bijusi pamatota. Šis apgalvojums šur tur izraisījis sašutumu – it sevišķi jau pēc tā, kas pēdējā laikā lasīts par sarunu saturu. Tur oligarhi runājuši gan par sev izdevīgu valsts prezidenta kandidātu iedabūšanu amatā, par vēlamajām valdības koalīcijām, par lidsabiedrības “airBaltic” un citu uzņēmumu pārvaldīšanu savās interesēs.
Taču te vēlreiz ir jāatgādina, ka veiksmīga lietas virzīšana ir atkarīga no tā, kā strādājuši izmeklētāji. Noklausītajās sarunās var lasīt visvisādas interesantas lietas, taču izmeklētāju uzdevums ir arī tās pārbaudīt. Ir jāpārliecinās, vai tas, ko politiķi runāja, ir arī tas, ko viņi darīja. Savukārt ar pārbaudīšanu izmeklētājiem kaut kādu iemeslu dēļ nav sekmējies. Lieta tika izbeigta nevis tāpēc, ka sarunu dalībnieki neko aizdomīgu nav darījuši, bet gan tāpēc, ka izmeklētāji nav spējuši no šiem pavedieniem uzaust labi argumentētu krimināllietu.
Šāds iznākums daudz ko pastāsta par to, kādā stāvoklī pašlaik ir KNAB. Var tikai vēlēt veiksmes jaunajam vadītājam, lai viņam izdodas šo iestādi attīstīt un lai tā beidzot kļūst par instrumentu, kas spēj efektīvi vērsties pret liela mēroga korupciju Latvijā.
Lai gan “Rīdzenes” sarunas nav novedušas pie tiesvedības, tās ir pelnījušas arī esošās politiskās elites reakciju. Ja sarunas patiešām ir autentiskas, tās liek domāt, ka ievērojama daļa no procesiem, kas valstī pēdējo gadu laikā notikuši, ir cinisku politbiznesa darījumu sekas. Šādā situācijā sabiedrībai ir tiesības uz skaidrojumiem – gan par to, kas “Rīdzenē” īsti ir noticis, gan par to, ko tas nozīmē šodienas Latvijas politiskajā un ekonomiskajā kontekstā. Šis ir jautājums par sabiedrības ticību valsts varai.
Tomēr nevarētu teikt, ka politiskajā vidē “Rīdzenes” sarunas būtu izraisījušas tādu sprādzienu, kā būtu pelnījušas. Valsts prezidents Raimonds Vējonis gan izteicies, ka jāstiprina izmeklēšanas iestādes, un solījis rīkoties “lai šāda veida un šādu jautājumu risināšanas metodes Latvijā nebūtu pieņemamas”. Premjers Māris Kučinskis pieļāvis, ka “oligarhu lieta” izgāzusies izmeklētāju neprofesionalitātes dēļ, un solījies “darīt visu, lai Latvijas politika būtu caurspīdīga un tīra no konkrētu cilvēku ietekmes”.
Skaisti vārdi. Tomēr vienlaikus šie izteikumi veidoti tā, ka attiecīgie politiķi paši neatzīst nekāda veida saistību ar procesiem, kuru ilustrācija ir “Rīdzenes” sarunas. Arī simbolisku saistību ne. Taču R. Vējonis pirms kļūšanas par prezidentu pārstāvēja Zaļo un zemnieku savienību (ZZS). Arī M. Kučinskis 12. Saeimā tika ievēlēts no ZZS saraksta. Šinī savienībā ietekmīgākais cilvēks joprojām ir Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs, kurš visai krāšņi arī figurē sarunu tekstos. Līdz ar to nezināms paliek, kurš par izveidojušos situāciju īsti atbild; kurš ir gatavs rīkoties, lai mazinātu šaubu ēnu, ka līdzīgā veidā darījumi tiek kārtoti joprojām?
Lielā mērā gan šis ir arī jautājums par to, vai sabiedrība pati pieprasa pārmaiņas un vai ir gatava iesaistīties pārmaiņu procesos. ZZS ir viena no galvenajām Latvijas politiskajām organizācijām, un ievērojama pilsoņu daļa to atbalsta. Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām gan vēl ir laiks pārdomāt, tomēr var arī pieņemt, ka ZZS vēlētājiem “Rīdzenes” sarunas nebūt nešķiet lielākais ļaunums.
Vēl atliek pilsoniskā aktivitāte. Protesti, petīcijas, informācijas pieprasīšana un sava viedokļa publiska izteikšana un citas iesaistīšanās formas. Vai sabiedrībai oligarhu darījumi rūp tik ļoti, lai veltītu savu laiku un enerģiju un pateiktu, ka mēs to nevēlamies pieļaut? Tas ir jāatbild iedzīvotājiem pašiem.
Komentāri