Lai atspoguļotu sacelto traci par atkarību veicinošu preču pārdošanu jauniešu mācību iestādē, laikraksts “Druva” rosināja diskusiju. Tās norise lasāma 7. septembra laikrakstā. Izlasot šo Diānas Kaupes diskusijas atreferējumu, man spalva uz muguras sacēlās. Ar kādu cinisku demagoģiju pie varas esošais TP deputāts un domes izglītības ierēdne atvairīja gan Cēsu pilsētas vecāku domes priekšsēdētājas Andas Liukišas, gan pilsētas ģimnāzijas padomes priekšsēdētāja Jāņa Gruntmaņa, gan domes JL deputāta Raita Sijāta uz pastāvošu likumu un skaidrā saprāta balstītos iebildumus – mums ir vara, mēs nosakām, kā būs. Paši jau vien esam vainīgi, ka ļaujamies skaļā reklāmā apreibināties. Mani nomierināja fakts, ka Rīga vēl nav devusi atļauju sporta hallē tirgot alkoholu.
1. septembra balle parkā parādīja, pie kā noved iespēja bērniem apreibināties un Cēsu domes varas ļaužu demagoģiskā spriedelēšana – arī citur tirgo alkoholu, ģimenē jāaudzina, vecākiem jārāda piemērs. To, ka balle beidzās pusnaktī, sajutu pat Bērzainē, guļot pie vaļēja loga – salūts bija superīgs. Otrā rītā sagaidot savu skolas zēnu, kas vakarā bija aizbēdzis no internāta, konstatēju, ka ballē Cēsu policija pastrādājusi labi, piedzērušais puisis nakti pavadījis atskurbtuvē. Lieliski! Būs mācība. Iepriekšējā gadā sods par to, ka no mājām atbrauca piedzēries, nelīdzēja. Mazais 6. klases puisītis bija tik pamatīgi uzņēmis uz krūts, ka slimnīcas bērnu nodaļā viņu izskaloja. (Re, nu arī Buša skolā bērni dzer un ne to vien dara. Atzīstos.) Manējie pilsētas bērni stāstīja, ka ballē jautrība dzērumā situsi augstu vilni. Kad uzzināju, ka viena mana paliela meitene saņēmusi balvu vakara vadītāju izsludinātajā konkursā, sapratu, ka arī šie divi kungi ir bijuši šmigā. Lūk, kā šo uzaicinājumu savā paskaidrojumā min meitene: “Parkā izsludināja konkursu, kurš novilks vairāk drēbju, uzvarēs. Tā kā biju diezgan daudz izdzērusi, devos uz skatuvi un paliku vienās apakšbiksītēs.” Šobrīd meitene aiz kauna gatava zemē ielīst. Gaisotne esot bijusi jautra, kopā ar citiem arī viņa iedzērusi, radusies drosme nomest drēbes līdz vienām apakšbiksītēm. Kad jaunie vakara vadītāji paprasījuši vēl pagrozīt puspliko dibenu, meitene attapusies un nobēgusi malā.
Jau “Druviņā” bērnu vecāki pauda sašutumu par to, ka pilsētas dome devusi atļauju bērniem ballēt līdz pusnaktij. Ko teiktu to meiteņu vecāki, ja uzzinātu, ka viņu meitas arī piedalījušās šādā lopiskā bērnu konkursā. Es ticu, ka atkal atradīsies kāds demagogs – viņš izaudzinājis trīs bērnus un tie muļķības nav darījuši. Toreiz nebija tādu iespēju, nebija tādas “demokrātijas”, kas provocē bērnus uz neprātu, nebija tik daudz nelaimīgu bērnu, kas faktiski aug bez vecākiem. Mums skolā katrā grupā to ir vai puse. Šie nelaimīgie bērni arī savā īsajā mūžiņā ir sakrājuši tik daudz negatīvā, kas valda mums apkārt, ka, to ieraugot, sadzirdot, izjūtot, skolotājiem izmisumā nolaižas rokas. Lai arī cik bēdīgā stāvoklī šis bērniņš nebūtu, mēs cenšamies viņu iemīļot, sagatavot darba dzīvei. Protams, tas ir velnišķīgi grūti, bet galā gandarījums ir neatsverams. Piemēram, 20. septembra pēcpusdienā mani dārzā sameklēja pagājušā mācību gada absolvents Ivars Melecis, kurš gan man, gan audzinātājām I. Zutei un I. Kaulai radīja galvas sāpes ik uz soļa. Viņa klase no Rīgas atbraukusi ekskursijā uz Cēsīm, bet Ivars atskrējis uz skolu, lai pateiktu paldies par viņa ņurcīšanu, tikai tādēļ viņš izturējis konkursu prestižā vidusskolā. Vai var būt vēl lieliskākā atlīdzība! Ko līdz vecākus aicināt audzināt savus bērnus, bet tai pašā laikā paši rīkojas pedagoģiski neprofesionāli, pretlikumīgi, kas bērnus bojā? Vecāku padomes un presē publicētās vecāku domas tiek ciniski ignorētas. Cik tālu vēl iesim?
P.S. Man arī kā nodokļu maksātājam gribas uzzināt, cik izmaksāja 1. septembra graciozā skolēnu balle? No kādiem līdzekļiem to sedza?
Komentāri