Kad putnu barotavā pie mājas loga pamanīju divas pelītes, pirmajā mirklī pat nezināju, kā reaģēt. Tūlīt pat skriet ārā un nekauņas padzīt vai ļaut tām turpināt mieloties? Pamodusies iekšējā balss pačukstēja, lai paliek, kā ir. Kas gan ļauns notiks, ja peļuki pamielosies, sniedzot man iespēju pavērot viņu interesanto rosīšanos. Un jāatzīst, bija jau aizmirsies gan tas, kā izskatās šie mazie grauzēji, gan tas, kā uzvedas, cik žigli, izmanīgi un uzmanīgi tie ir, cik veikli uzrāpjas pa vertikālu koka konstrukciju. Un cik pelītes skaistas: apaļām austiņām, garu, garu asti, pelēkbrūnu kažociņu – nu gluži kā no pasaku grāmatas! Vai ne tādēļ šos dzīvnieciņus pasakās, filmās un dziesmās saucam par pelītēm, nevis pelēm, nejaukajiem, iznīdējamajiem grauzējiem? Bet nešpetnas gan arī tās ir. “Manējās”, satikušās barotavā, uzsāka grūstīšanos, kuras rezultātā viena izlidoja sniegā. Nu, nenosmieties!
Un te nu tas atkal ir – secinājums, ka nekas nav viennozīmīgs, ka pasaule ir pretrunu un dažādības pilna. Mazie, piemīlīgie radījumi ir konkurenti par barību, un tad viņu skaistumam nav nozīmes. Savukārt manas mājas bēniņos ir peļu slazds, jo grauzējiņas ar rosīšanos man virs galvas traucē manam miegam, nevis, kā bērnu šūpuļdziesmā, atvelk to. Nemaz nerunājot par to, ko peles tur sagrauž un izposta. Lieki teikt – savā pagrabā, virtuvē un istabās es tās noteikti negribētu redzēt skrienam, lai gan ir gadījies.
Tā iekārtota pasaule, tā līdzsvaru it visā mēģina ievērot visvarenā daba. Reizēm, patiesībā jau ļoti bieži, tas ir nežēlīgi, sāpīgi tik ļoti, ka pat domāt un iedziļināties negribas. Un ir jāatrod līdzsvars ne tikai savās sajūtās un domās, arī rīcībā. Lai nav vienīgi tā – esmu radību radība, man ir prasmes un tiesības pakļaut, izmantot, nogalināt, iznīcināt visu, kas dzīvības ķēdē nevarīgāks par mani. Lai vismaz dažreiz sevī pabarojam ne tikai to vilku, kas prasa ēst, bet arī to, kas dzied mums šūpuļdziesmu un priecē ar savu skaistumu.
Komentāri