Nesen, šķiet, visu Latviju satrieca ziņa par meitenītes noslīkšanu Siguldas peldvietā pie Gaujas. Traģisks negadījums, kas lika sāpēs iesmelgties ikvienas mammas sirdij.
Bērnu pieskatīšana pie ūdenstilpēm man pašai vienmēr šķitis ārkārtīgi svarīgs uzdevums ikreiz, kad kaut kur kopā dodamies dabā. Pat piemājas baseini – arī piepūšamie, arī tādi, kas izmēros nemaz nav tik lieli, ir potenciāls apdraudējums mazākajiem bērniem, jo noslīkt var pat pavisam seklā ūdenī.
Pagājušajā gadā Latvijā no ūdenstilpēm izcelti 125 bojāgājušie, vēl gadu iepriekš skaitlis līdzīgs – 122. Kopumā mūsu valstī ik gadu noslīkst vidēji ap 130 cilvēkiem, no kuriem katrs devītais (!) ir bērns vai jaunietis, proti, vecumā no pieciem līdz 24 gadiem, un mēs ierindojamies pirmajā vietā Eiropā pēc noslīkušo skaita uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Bieži vien cilvēki, tai skaitā bērni, noslīkst citu acu priekšā, apkārtējiem neko pat nepamanot, jo slīkšana ar kliegšanu, ķepurošanos un svaidīšanos pa ūdeni kā filmās reālajā dzīvē jau notiek reti. Parasti noslīkst klusumā, pavisam niecīgā mirklī. Līdzīgus komentārus sniedza arī Siguldā noslīkušās piecgadīgās meitenītes mamma, viņa novērsusi skatienu vien uz dažām sekundēm.
Pēc pieejamajiem datiem Pasaules Veselības organizācijas statistikā pasaulē kopumā katru gadu noslīkstot dzīvību zaudē aptuveni 236 tūkstoši cilvēku, un lielo vairumu – virs 80 % – no viņiem veido vīrieši. Taču noslīkšana ir viens no galvenajiem ārējiem nāves cēloņiem arī bērniem vecumā no pieciem līdz četrpadsmit gadiem. Šis ir patiesi satraucošs rādītājs, jo apdraudējums ir tāds, no kā tomēr iespējams izvairīties, un tā ir tikai un vienīgi mūsu, pieaugušo, atbildība.
Bet slīkst ne tikai bērni un ne tikai gada siltajos mēnešos, kad nelaimei pamatā ir atpūta pie ūdenstilpēm. Slīkst arī pārgalvīgie, iracionāli drosmīgie zemledus makšķernieki pat tad, kad nemitīgi tiek skandināts par ledus plānumu un nedrošību. Tad vēl ūdens sportisko un izklaides aktivitāšu negadījumi: apgāzušās laivas, plosti, jūrā iepūstie piepūšamie.
Nelaimju pie ūdenstilpēm nudien ir daudz. Tieši tādēļ, lai sabiedrību aicinātu apdomāt savu rīcību un pievērst uzmanību arī apkārtējiem atpūtniekiem un atkal lieku reizi atgādinātu par šo problēmu, 25.jūlijā tiek atzīmēta Pasaules noslīkšanas novēršanas diena, kuras mērķis ir veicināt sabiedrības izpratni par noslīkšanu kā novēršamu parādību. Par šī gada Pasaules noslīkšanas novēršanas dienas tēmu PVO ir noteikusi “Izdari vienu lietu, lai novērstu noslīkšanu” (Do one thing – to prevent drowning), aicinot iedzīvotājus apdomāt, ko viņi var darīt gan kā indivīds, gan kā grupa, lai novērstu noslīkšanu. Tāpat šī gada jūnijā Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) uzsāka sabiedrības informēšanas kampaņu “Pārgalvības cena. Nelec!”. Kampaņas mērķis ir skaidrot sabiedrībai drošas atpūtas pie un uz ūdens nozīmi, atklājot reālu cietušo pieredzes stāstus, kas guvuši smagas traumas, lecot uz galvas ūdenī.
Nesen kādā no ierakstiem sociālajos tīklos viens no politiķiem, kura vārdu neminēšu, slavēja Spāniju, kurp šobrīd pārcēlies uz dzīvi ar visu ģimeni, par to, ka bērniem ir ļoti pieejama peldēšanas apmācība, un par to, cik tas ir svarīgi kopējai bērnu labklājībai, ne vien veselībai, bet arī drošībai. Jautājums, kāpēc to ierauga citā valstī, bet nesaskata iespēju ieviest savā?
Komentāri