Atzīstot, ka virsraksts samērā neoriģināls, teikšu, ka tas bija pirmais, kas ienāca prātā, domājot par to jezgu ap padomju laika pieminekļiem. Tagad politiķi, aktīvisti un sabiedrība var bīdīt to komatu uz priekšu un atpakaļ, cenšoties pierādīt, vai to likt pirms vai pēc vārda “nedrīkst”.
Esošā situācija lika aizdomāties, kāpēc šie pieminekļi joprojām ir mūsu valstī, turklāt, cik var spriest, samērā daudz. Izrādās, ir vēl pat viens piemineklis ar Ļeņinu un, kas zina, varbūt ne tikai viens. Kāpēc tos visus nenogāza Atmodas sākumā, kad veiksmīgi vēstures mēslainē tika aizslaucīti neskaitāmi ļeņinekļi? Kāpēc tomēr daļa simbolu tika saglabāti? Ja tolaik būtu tikuši galā ar visiem, šī brīža ažiotāža ar monumentu Rīgā un vēl dažā pilsētā, visticamāk, izpaliktu.
Saprotu, ka šādu simbolu atrašanās ir izdevīga visiem radikālajiem politiķiem, jo vieni var visu laiku runāt par vajadzību nojaukt, bet otri – par nepieciešamību saglabāt. Var to valstīt kā karstu kartupeli, visu laiku saglabājot sabiedrībā spriedzi, kas īpaši saasinājusies šobrīd.
Nākas secināt, ka valdošie politiķi neatkarības pirmajos gados nokavēja ar pāris būtiskām lietām. Pirmkārt, ar šo padomju iekārtu slavinošu simbolu aizvākšanu, otrkārt, kaut kas tika nokavēts ar sabiedrības integrāciju. Iespējams, ka, paveicot pirmo, arī otrais būtu gājis raitāk, taču tika atstāts pamats, pie kā turēties šai 5.kolonai, kas šobrīd pauž atklātu atbalstu Krievijas agresijai.
Nav zināms, vai uzzināsim, kāpēc toreiz tika pieņemti tie vai citi lēmumi, cik tur bija politikas, cik nespējas paredzēt, nevēlēšanās analizēt, bet šobrīd esam, kur esam. Var jau teikt, ka tāda ir demokrātija, bet nav īsti saprotams, kā valsts, kura divreiz ir piedzīvojusi padomju okupāciju, kurai divreiz pāri gājusi deportācija, visus šos gadus paturēja uz savas zemes simbolus, kas slavina šos drūmos notikumus, cilvēkus, kas tos brutālā veidā īstenoja. Ko dod pieminekļi, kas vēsta par deportācijām, ja galvaspilsētā daudz varenāks slejas monuments, kura nosaukums “Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem.”
Atklāts paliek jautājums, vai šoreiz izdosies attīrīt Latviju no šiem monumentiem? Laikam jau neteiksim – hop! – pirms tas nav noticis. Varbūt atkal viss noslīks politiskās diskusijās, lai šie monumenti paliktu, kur radikāļiem balstīt savas politiskās platformas.
Komentāri