Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene, arī Neatkarīgās izglītības biedrības valdes pārstāve, pirms jaunā mācību gada pedagogos bija aicināta izraisīt interesantu pārdomu vielu par paaudžu nesaprašanās cēloņiem.
Ap divi simti skolotāju no Amatas, Raunas, Jaunpiebalgas, Vecpiebalgas, Priekuļu, Līgatnes un Pārgaujas novada ar interesi klausījās profesores atziņās, kas smeltas zinātniskajā darbā un personīgajā pieredzē. Dzirdētais lika atkal domāt, kāpēc mūsdienu bērni it kā zina tikai savas tiesības un aizmirst par pienākumiem. Turklāt vecāki skolai izvirza arvien jaunas prasības un tiesībsargam sūdzas, ka skolas pieņemot ne visai likumīgus lēmumus.
Profesore Zanda Rubene pretrunas starp paaudzēm, ko spilgti redzam skolā, sasaista ar to, ka Latvijā nu ir paaudze, kas izaugusi relatīvos politiskās un ekonomiskās stabilitātes apstākļos. Viņa šo paaudzi nosauca millenium vārdā, norādot, ka tā pieaugusi ap gadsimtu miju. Savukārt māca šo paaudzi iepriekšējā – tā, kuru vecāki audzinājuši pēc Padomju Savienībā galvenās domas, ka bērnam jau pirmajos trīs gados jāieliek disciplīna, sākot ar to, ka bērnus jābaro un jāguldina pēc grafika.
Toreiz no pirmās dienas bērni tika mācīti, ka viņu vajadzībām nav nozīmes, uz viņu vajadzībām neviens neatsauksies – raudi vai neraudi, bet ēdienreizes notiks pēc grafika. “Rezultātā ir paaudze, kura dara to, ko liek darīt, un neprasa kāpēc,” uzsvēra profesore, kura pati pārstāv šo paaudzi. “Mēs esam audzināti, ka savas vajadzības jānoklusē, kā rezultātā mūs paaudzes pašvērtējums nav tik augsts, kā vajadzētu.” Tā sacīja profesore, kā piemēru savām vienaudzēm skolotājām sakot: “Mēs nemākam reaģēt uz komplimentiem, it kā atvainojamies, ja kāds apsveic ar skaistu kleitu mugurā. Ir arī pētījumi, kas apliecina, ka mūsu paaudze, kuru saucu par X paaudzi, nav tendēta protestēt pret dzīves apstākļu pasliktināšanos. Vai nav tā, ka lielākoties virtuvē palamājam valdību vai vadību, bet pārmaiņās neiesaistāmies, jo tas būs grūti, varbūt tas radīs šoku,” skaidroja profesore, piebilstot: “Visā pasaulē X paaudze mēģina izvairīties no pārmaiņām, mēģina tās neielaist ne mājas, ne darba vidē. Pārbaudītās vērtības tai šķiet labākas. Tāpēc nav brīnums, ka komunikācija ar tā dēvēto millenium paaudzi, paaudzi, kas nav audzināta pēc Spoka, ko audzinājuši paši X paaudzes pārstāvji, ir citāda.”
Z.Rubene klausītājiem lika aizdomāties, vai tas nav jūtams darbā, piemēram, skolās. Pieredzējuši skolotāji turpina strādāt, bet kolēģis no jaunākās paaudzes pats ir klāt pie direktora un prasa paaugstinājumu, algas pielikumu. Viņš negaida, līdz pienāksies paaugstinājums.
Profesore uzsver, ka X paaudze ir ļoti labi izpildītāji, noteikumu ievērotāji, bet tai ir problēmas ar darbošanos komandā. “Tāpēc, ka neesam orientēti uz konkurenci,” secinājumos ar mazo skolu skolotājiem dalījās pētniece. “Mūsu paaudzei patīk strādāt vieniem, jo esam orientēti strādāt darbā, kas ir drošs un regulārs ienākumu avots, lai arī mazs.” Pētījumi vēstot, ka paaudze, kura varētu jau būt vecvecāki, gaida mazbērnus, spiesti samierināties, ka būs vēl jāgaida gadi desmit, jo jaunais laikmets padara garāku jaunību gan tiem, kuriem it kā jau vajadzēja būt vecākiem, gan tiem, kuri varēja būt vecvecāki.
Šo domu profesore pamatoja ar vērtībām un paradumiem: “Ja 1984. gadā 24 gadus sasniegusi meitene precējās, sabiedrība uzskatīja, ka viņa ielēkusi ģimenes dibināšanas pēdējā vilcienā.” Tagad jaunie biežāk izvēlas precēties ap 30 gadiem, un viņu vecāki domā – vai nav par ātru. Par savas paaudzes iesaistīšanos politikā profesore teic, ka tā bijusi mazāk ieinteresēta nekā iepriekšējā, tā, kas pieredzēja tā sauktos Prāgas pavasara notikumus. Savukārt millenium paaudze vairāk interesējas par politiku, taču viņu protests pret sabiedrības normām ir citāds. Protestējot pret pieņēmumiem, kā jāēd, viņi kļūst par veģetāriešiem, vegāniem, atbalsta svaigēšanu, atkritumu mazināšanu, izvēlas dzīvot kā naturālā saimniecībā. “Viņiem patīk sevi apbrīnot, un viņiem vienaldzīga hierarhija. Jaunie necienīs vecāku cilvēku tāpēc, ka viņš ir profesors vai ieņem citu nozīmīgu amatu. Viņš jautās – ko tas cilvēks var un spēj? Jauniešu acīs pieaugušais tiek vērtēts caur viņu vajadzību prizmu, jo jaunietis tā ir audzināts. Bērns guļ, ēd un dara, ko grib. Kāda septiņu cilvēku komanda dzimtā līdz trīs gadu vecumam viņu apkalpo – izseko katrai bērna vajadzībai,” saka profesore.
Paaudze, kurai tagad skolā iet bērni, visu laiku grib baudīt dzīvi. Tā secinājusi profesore, un piebilst, ka viņiem nepieciešams veidot privātās un profesionālas dzīves līdzsvarojumu. Sākumskolas un pirmsskolas pedagogi to mana, kā atšķiras gados vecāku bērnu vecāku un gados jaunāku vecāku uzskati. Jaunākie vecāki ir daudz prasīgāki pret mācību iestādi. Pētnieki apgalvo, ka millenium paaudze ir rūpīgāka – prasīgāka pret sevi, uzskatot sevi par pašiem labākajiem. Protams, viņi uzskata, ka pašu bērni ir labākie, un prasa tā izturēties pret viņu bērniem. Skolotāji domā, ka ieņem augstāku stāvokli skolas sabiedrībā, tāpēc viņiem nav jāatbild vai jāpaskaidro skolēnu vecākiem.
Profesore Zanda Rubene skaidroja, ka millenium paaudzes pārstāvjus mēdz dēvēt par pragmātiskajiem ideālistiem, kuri netic un nepieņem neizdošanos. Profesore uzsver, ka nevajag brīnīties par skolēniem, jo viņi audzināti ar domu, ka tev, bērns, viss būs iespējams.
Komentāri