Pēdējā laikā daudz diskusiju par Valsts prezidenta rosināto ieceri izbeigt piešķirt nepilsoņa statusu pēc 2018. gada 1. jūnija dzimušiem nepilsoņu bērniem un atzīt viņus par Latvijas pilsoņiem, ja vien bērna vecāki nav vienojušies par citas valsts pilsonības piešķiršanu bērnam.
Aptaujas liecina, ka lielākā daļa sabiedrības atbalsta šo iniciatīvu, tomēr netrūkst pretinieku, kuri laikam saskata apdraudējumu Latvijas valstiskumam. Iespējams, viedokļos ne viss tiek pateikts, varbūt kaut kas pat sagrozīts, jo nacionālais jautājums valstī joprojām ir ļoti jūtīgs.
Pirmkārt, jāsaprot, ka iecere attieksies uz ģimenēm, kurās abi vecāki ir nepilsoņi (vai arī, ja bērnam juridiski ir tikai māte, kas ir nepilsone). Tiesa, arī tagad iegūt Latvijas pilsonību nepilsoņu ģimenē dzimušam bērnam nav problēmu. Vecākiem, reģistrējot bērna dzimšanu, tas jāpasaka dzimtsarakstu nodaļā, un bērns kļūst par Latvijas pilsoni. Nav jāraksta iesniegums, nav nekādu birokrātisku šķēršļu, var teikt, jau šobrīd tas notiek automātiski. Protams, ir gadījumi, kad vecāki viņiem vien zināmu iemeslu dēļ to tomēr nevēlas. Tā pērn Latvijā 52 bērni reģistrēti kā nepilsoņi. Ja tiks pieņemts Valsts prezidenta iniciatīva, nepilsoņu ģimenēs dzimušie automātiski kļūs par Latvijas pilsoņiem.
Piekrītu, ka uz šo jautājumu var paskatīties dažādi. Vienmēr varēs teikt, ka šī iniciatīva būs pretrunā to vecāku vēlmēm, kuri nevēlas bērnam Latvijas pilsonību, ka tas būs cilvēktiesību pārkāpums. Bet var padomāt arī par to, kas svarīgāks – bērna vai viņa pārstāvju – vecāku tiesības? Vai bērns pieder tikai ģimenei vai tomēr daļēji arī valstij?
Visā šajā viedokļu karuselī visvairāk liek padomāt jautājums – no kā tik ļoti baidāmies, iebilstot pret šo iniciatīvu? Kā gan tikko piedzimis bērns var graut Latvijas valstiskumu vai nacionālo identitāti? Varbūt ir bail, ka brīdī, kad viņš kļūs par vēlētāju, balsos pret valsts neatkarību? Bet tas taču notiks vien pēc 18 gadiem, un, ja šajā laikā nespējam viņus izaudzināt par valsts patriotiem, jādomā, vai vērts saukties par brīvu un demokrātisku valsti.
Nedaudz pārsteidz Nacionālās apvienības tik ļoti krasā iestāšanās pret šo iniciatīvu, kuri ne tikai iebilst, bet pat nosoda prezidenta rīcību. Tajā pašā laikā tikpat krasi iestājas par demogrāfijas jautājumu risināšanu, atbalstīšanu, bet vai arī šī iniciatīva kaut kādā ziņā nav saistīta ar demogrāfiju? Raivis Dzintars paudis pārliecību, ka šāda iniciatīva nav atbalstāma vismaz līdz brīdim, kamēr Latvijā nav vienotas izglītības sistēmas valsts valodā. Vai tad pašu likumdevēju ziņā nav panākt, lai tā būtu?
Varbūt viss ir krietni vienkāršāk, tuvojas vēlēšanas, spalvas jāspodrina, tikai žēl, ka tas notiek uz vēl nedzimušu bērnu rēķina.
Komentāri