Pirmdiena atnāks, gribam vai ne. Skolēni dosies uz skolu, baudīs satikšanos un sēdīsies solos, lai iegūtu zināšanas. Kopā kaut nelielā pulkā nāks amatiermākslas kolektīvi, atsāksies koncerti un teātru izrādes. Un vēl daudz kas cits. Tikai ar vienu nosacījumu – zaļais režīms. To nosaka epidemioloģiskā situācija valstī, kādu paši vien esam nodrošinājuši. Viss pareizi, sākas valdības solītā dzīve.
Visā, kas notiek, aizvien paliek neziņa, kuru vairo runas, no kaimiņa dzirdētais, līdz galam nepateiktais. Protams, katrā kolektīvā ir kāds, kurš nevarēs un negribēs uzrādīt sadarbspējīgu vakcinēšanās pret “Covid-19” sertifikātu. Kā tas ietekmēs pārējos? Vai skolās būs nodrošināti visi vajadzīgie pedagogi un tehniskais personāls, cik daudzi amatiermākslas kolektīvi varēs pilnvērtīgi strādāt, jo mēģinājumos nepiedalīsies visi dalībnieki. Kā būs, ja pats kolektīva vadītājs nedrīkstēs strādāt? Tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem atbildes ir svarīgas, ne jau lai apmierinātu ziņkāri par kāda cilvēka pārliecību, bet rēķinātos un plānotu savu dzīvi.
Diemžēl konkrētības nav, jo katra amatpersona tā vietā, lai teiktu ko konkrētu, informētu bērnu vecākus, piemēram, ka mūsu iestādē vismaz uz kādu laiku nestrādās angļu valodas skolotājs, aizbildinās – izlīdzēsimies, kā varēsim, jo jāatceras par datu aizsardzību. Ikviens angļu valodas skolotāju taču varēs identificēt, bet ar veselību saistītie dati ir tikai un vienīgi katra paša, ne sabiedrības darīšana. Vai vecākiem ir tiesības uztraukties, ka atvasei kādu laiku kādu mācību priekšmetu, kad nu beidzot stundas var notikt klasē, mācīs izlīdzoties, nevis kvalitatīvi? Bet ko darīt iestādes vadībai, jo darbiniekam ir tiesības uz savu pārliecību, tāpat arī zaimojošu viedokli?
To, cik pedagogu pirmdien neuzsāks darbu, protams, zina ne tikai iestāžu vadītāji, arī augstākas institūcijas – pašvaldības, kas ir skolu, kultūras iestāžu un citu dienestu dibinātājas. Vai atvērtai pašvaldībai nebūtu pienākums informēt sabiedrību par reālo situāciju, nevis tikai augstā sabiedrisko attiecību stilā skaidrot – ar cilvēkiem tiek runāts, diskutēts, situācija ir apzināta, ir nelielas problēmas, tās tiek risinātas… Tā teikt – viss notiek, guliet mierīgi. Bet neziņā miedziņš kaut kā nenāk. To saldāku nepadara arī datu aizsardzības aizslietnis, kas grib kaut ko it kā pasargāt.
Jautā, un tev tiks atbildēts. Vai tā būs? Vai sabiedrība zinās reālo situāciju pašvaldību iestādēs? Negribas aizvien dzīvot pagaidām. Kamēr nokārtosies. Kamēr mainīsies. Dzīve notiek šodien.
Komentāri