“Izkapts rasā labāk kož,” to pirms gadiem sešdesmit piecdesmit zināja pat tie bērni, kas dzīvoja pilsētā un kuriem nebija lauku. Nebrīnītos, ja tagad bērni, pat lauku ģimeņu atvases, nemaz nezinātu, kas ir izkapts. Zālienus un zālājus pļauj ar tehniku – skaistiem, nelieliem zāles pļāvējiem vai pļaujmašīnu, kas pievienota traktoram.
Taču pļaušana ar izkapti nav tik sena kā, piemēram, kulšana ar spriguli. Domāju, gandrīz katras lauku mājas kādā aizmirstākā stūrī vēl glabājas vismaz viens rokas darbarīks pļaušanai. Netrūkst arī cilvēku, kam vēl labas iemaņas un kas vēl šad tad izkapti izvicina. Tātad ir viss, lai senseno un tik ļoti nepieciešamo laucinieku prasmi saglabātu tāpat, kā glabājam un paaudzēm nododam cimdu rakstu adīšanas zinības, aušanu, koka grebšanas māku un vēl citas iemaņas, kas gadu simtiem bijušas svarīgas cilvēku dzīvē.
Vēl nesen ļoti cieņā bija pļaušanas ar izkapti sacensības, tās rīkoja gan pagastos, gan novados. Arī mūsu pusē. Zināmi daudzi prasmīgi pļāvēji, nebūt ne sirmgalvji – Vaives sievas, veselavietes, Zosēnu puses ļaudis, slavenie taurenieši un citi. Taču pēdējos gados par pļaušanas spara apliecināšanas sacīkstēm, kas rosināja pļaut ar izkapti mācīties arī jauniešiem, vairs nedzird. Noteikti ir saprotami iemesli, kādēļ sacensības pieklusušas – pietrūkst naudas, nav cilvēku, kas apņemtos šādu pasākumu rīkot.
Vai izkapts pavisam pazudīs no lauku sētām, vai pļaušanas zinības un nianses mazpamazām izplēnēs kā, piemēram, labības statiņu sliešanas gudrības? Jā, senie rokas vai zirgvilkmes darbarīki jau saglabāsies muzejos, kādā privāta kolekcijā. Taču zinības ir tikpat vērtas, arī tās jānodod no paaudzes paaudzē. Varbūt, piemēram, novada svētkos lauku pašvaldība dažādu radošo darbnīcu vai izklaides pasākumu klāstā varētu iekļaut arī pļaušanu ar izkapti? Ja ne sacensības, tad iemaņu apgūšanu un slīpēšanu.
Komentāri