Sestdien Cēsīs notikušais, kad kaimiņš sašāva sievieti un viņas dēlu un pēc tam pats nošāvās, nav prātam aptverami. Uzklausot cietušo un kaimiņu pieredzēto, negribas pat ticēt, ka tas noticis. Nežēlīgi. Prātā nāk jautājums – kādām gan jābūt nesaskaņām, naidam, kam tādam jānotiek, lai cilvēks nolemtu šaut uz kaimiņiem, ar kuriem plecu pie pleca dzīvots gadu desmitiem? Šausmina un pārsteidz nežēlība. Tas nebija viens dusmās raidīts brīdinājuma šāviens gaisā. Tie bija vairāki šāvieni, kas tika raidīti uz kaimiņiem. Turklāt, redzot, ka 50 gadus vecā sieviete un viņas 29 gadus vecais dēls ir sašauti un asiņo, šāvējs nepārstāja savus briesmu darbus. Skumji ir domāt par notikušo, tik atliek turēt īkšķus, ka abi sašautie atveseļosies ātri. Tomēr šī neizprotamā šaudīšanās liek aizdomāties par daudziem jautājumiem. Piemēram, par to, cik droši varam būt, zinot, ka medību ieroči pieder daudziem, pat ļoti daudziem? Kā varam būt droši, ka nepārvaramas dusmas uz kaimiņiem vai vienkārši garāmgājējiem neuznāk vēl kādam? Cik stingri un kā vispār izvērtēt, kurš ir gana psiholoģiski noturīgs, lai viņam būtu šāda privilēģija būt ieroča īpašniekam?
Tāpat pārdomas rodas arī par to, kā gan varam izvērtēt, kurā brīdī ikdienišķas nesaskaņas, piemēram, par žogu, par suņu rejām un citām kaimiņu darīšanām var novest līdz asiņainam noziegumam. Kurā brīdī dusmās izteiktus draudus uztvert nopietni un kā tad rīkoties? Kā pārliecināt tiesībsargājošās iestādes, ka viss patiešām ir nopietni? Ko darīt, lai palīdzība ir pirms iespējama nozieguma, nevis tikai pēc tam?
Pasaulē tik bieži notiek neizprotami notikumi, kad svešinieks vai pat draugs nošauj skolas biedrus, garāmgājējus. Šādos gadījumos vienmēr gribas uzdot jautājumu – kādēļ neviens nepamanīja, ka konkrētais cilvēks ir “bumba ar laika degli” un vai bija iespējams, ko darīt, lai novērstu traģēdijas. Māra Majore – Linē
Komentāri