Karš Ukrainā daudz vairāk licis padomāt par to, kurš ir kurā pusē. Te nevar būt vietas mērenībai, atrunām, ka notiekošo var vērtēt no dažādiem aspektiem. Viss ir tik skaidrs, ka skaidrāk nevar, un tieši tas licis aizdomāties ne tikai par mūsu valsts, bet arī mūsu valodas drošību, nozīmību, vērtību. Paraudzīties, paklausīties apkārt un pārliecināties, vai tiešām ar likumu noteiktais valsts valodas statuss darbojas? Vai tomēr joprojām ir reāla divvalodība, turklāt kā otrā valoda ir krievu, kam karš Ukrainā piešķīris pavisam citu nokrāsu un kura nav Eiropas Savienības valoda.
Sociālajos tīklos tagad nemitīgi lasāmi aicinājumi atkrieviskot Latviju, izņemt šo valodu no mājaslapām, citām publiskām vietām. Portālā “Manabalss” iesniegta iniciatīva “Valsts valodas statusa nodrošināšana”, lai savāktu nepieciešamos 10 tūkstošus balsu un Saeimā iesniegtu “Latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusa nodrošināšanas likumu”.
Viss ir pareizi, bet vai tagad šī nav cīņa ar sekām, ka visus neatkarības gadus uz to esam pievēruši acis? Tieši tāpēc ir situācija Daugavpilī, par ko šonedēļ runāja filmas par Daugavpili autore Vladislava Romanova, tieši tāpēc Latvijā netrūkst to krievu tautības iedzīvotāju, kuri uzskata, ka visiem ar viņiem jākomunicē krieviski, un šo uzskaitījumu varētu turpināt. Varbūt tas tāpēc, ka pēc tautas nobalsošanas 2012.gada 18.februārī, kad vēlētāji pārliecinoši nobalsoja pret krievu valodu kā otro valsts valodu, palikām guļot uz lauriem, ka nu jau viss kārtībā. Bet tieši tad vajadzēja sākt atkrieviskošanas kampaņu. Tieši tad vajadzēja panākt, ka šī valoda tik ļoti nefigurē publiskajā vidē, mājaslapās, norādēs, citviet. Taču uz to tika pievērtas acis, un tāpēc šī valoda tik ļoti dominē, ka mediju telpā ir izteikti vadošā. Kā gada sākumā Latvijas Radio stāstīja Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Ivars Āboliņš, Latvijā pieejami 252 mediji, no tiem 127 mediji ir krievu valodā, kamēr latviešu valodā – tikai 42. Rodas jautājums, kura ir valsts valoda un vai cīņa par atkrieviskošanu nav cīņa ar vējdzirnavām.
Varētu domāt, kas tad mums, latviskajā Cēsu novadā. Bet tieši latviskajā Cēsu novadā vislielāko izbrīnu rada tie, kuri te dzīvo gadu desmitiem un neprot latviešu valodu. Jā, neprot un pat nesaprot! Šo faktu ne reizi vien dzirdam no iestāžu pārstāvjiem, kuriem nākas secināt, ka novadā dzīvojošie ar valsts valodu ir izteikti uz jūs, nesaprot pat elementāras frāzes un jautājumus!
Tas liek domāt, vai tā ir nevēlēšanās, nevarēšana vai vēl kāds cits iemesls. Manuprāt, te nav runa par nevarēšanu, negribēšanu, drīzāk tā ir kaut kāda šīs nācijas aprobežotība, ka visiem jādanco pēc viņu stabules.
Vai spēsim sasmelt šo izlieto ūdeni, tas ir grūts jautājums. Protams, ir skaidrs, ka latviešu valodai izturēt globalizācijas spiedienu nebūs viegli, bet ir jautājums, vai citas svešvalodas – angļu, vācu, zviedru, tā pati krievu – lietošanu izmantojam tikai saziņā ar iebraucējiem, vai lietojam to, lai paskaidrotu elementāras frāzes tiem, kuri te dzīvo kopš 70.gadiem.
Komentāri