Par Latvijas mūslaiku problēmām vislabāk liecina nevis tādi stiepjami jēdzieni kā ”ekonomikas pārkaršana” vai ”augsts inflācijas līmenis”, kas pēdējā laikā tiek lietoti bieži un dažādos kontekstos, bet gan pašu iedzīvotāju neuzticēšanās esošajai sistēmai. Tā jo spilgti izpaudās, kad sākās trauksme par iespējamu lata devalvāciju.
Masu saziņas līdzekļi nu jau mierina, ka nekādas devalvācijas nebūs. ”Diena”, kas februāra pirmajā pusē publicēja Rīgas ekonomikas skolas ekonomikas nodaļas vadītāja Mortena Hansena izteikumus par lata devalvācijas nepieciešamību un kļuva par vienu no lielajiem panikas cēlējiem, pagājušajā nedēļā pirmajā lapā pauda, ka ”lats ir stabils”. Savukārt prognozes autors norādīja – ”cilvēki reaģējuši ļoti pārspīlēti”.
Nezinu, par ko tos var dēvēt – par ”pārspīlējumiem” vai ko citu, bet, padzirdot ziņas par iespējamu nacionālās valūtas nestabilitāti, sarosījās daži atjautīgi cilvēki un sāka izplatīt baumas par it kā gaidāmo lata devalvāciju. Dažos valūtas maiņas punktos aptrūkās eiro, un viens otrs bažīgi sāka apsvērt būtiskos negatīvos aspektus, ko šāda darbība varētu nest, piemēram, cenu celšanos un problēmas ar kredītiem. Valūtas devalvācija nozīmē tās vērtības pazeminājumu, parasti ar mērķi atjaunot valsts konkurētspēju. Taču tai ir blakusefekts – jau tā augstā inflācija valstī vēl vairāk pieaugtu.
Par baumu sēšanu drošības policija ir sākusi izmeklēšanu, lūdzot atsaukties tos, kas ar mobilā telefona īsziņas palīdzību saņēmuši informāciju par lata devalvāciju. Pagājušajā nedēļā uzsākts kriminālprocess par kaitniecību.
Ja aizdomas par kaitniecību apstiprināsies, varēsim secināt, ka daži šo to ir mācījušies no citiem līdzīgiem panikas gadījumiem. Pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā paklīda baumas, ka turpmāk vairs nevarēs nopirkt rupjo sāli, un tirgoņi to labprāt izmantoja. Vēl pirms dažiem gadiem ”Parex” banka izpelnījās nosodījumu, savā reklāmā aicinot gatavoties ”naudas reformai” – tā tika interpretēta eiro ienākšana Latvijā. Šie nav vienīgie spilgtie gadījumi, kad informācija tiek traktēta atbilstoši sabiedrībā esošajām bažām, taču labi parāda augsni un negodīgas uzņēmējdarbības iespējas. Brīnums vēl, ka Latvijas cukura nozares likvidēšanas laikā nav sācies Latvijā ražota cukura iepirkšanas drudzis.
Baumas rodas tad, kad par sabiedrībā aktuālām tēmām nav pieejama konkrēta un uzticama informācija. Tāpēc uz jautājumu, kāpēc runas par nacionālās valūtas stabilitāti ir izrādījusies tik jutīga tēma, būtu jāatbild ekonomiskā klimata veidotājiem. Savukārt par uzticamās informācijas faktoru liek aizdomāties kaut vai tas, ka, pēc Eiropas Savienības publiskā viedokļa pētīšanas organizācijas ”Eirobarometrs” pērnā gada datiem, Latvijā 70 procenti iedzīvotāju neuzticas valdībai, gandrīz 90 procenti neuzticas politiskajām partijām. Tas ir sliktākais rādītājs Eiropas Savienībā. Ar šādu ”starta kapitālu” kādu dienu nebūtu nemaz tik grūti noticēt, ka Latvijas valdība ar visu kasi aizbēgusi uz Krieviju, savukārt Latvija oficiāli kļuvusi par 51. ASV štatu.
Šajā stāstā ir vēl kāds elements, kas piesaista uzmanību – ja reiz sabiedrībā pastāv tāda nedrošība par valsts ekonomisko sistēmu, ka dažiem izteikumiem un paziņojumiem par vairumam neizprotamu finanšu indeksu kāpumiem ir bijusi tik liela nozīme, kā tas savienojams ar kredītu ņemšanas popularitāti? Ja skaidrojums ir bezatbildība un nedomāšana par nākotni, tad šis, nevis Latvijas valūtas stāvoklis ir aktuālākā problēma.
Komentāri