9. Saeimas deputāte, “Jaunais laiks”
Rīt plenārsēdē Saeima lems par Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikāciju. Pieļauju, ka pozīcijas deputāti varētu robežlīgumu ne tikai nodot izskatīšanai komisijām, bet arī pieņemt pirmajā lasījumā. Uzskatu, ka tā ir politiski ļoti nekorekta rīcība. Dokuments apstrīdēts Satversmes tiesā, prasot izvērtēt gan robežlīguma parakstīšanas pilnvarojuma likuma atbilstību Latvijas Neatkarības deklarācijai, gan paša robežlīguma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes trešajam pantam. Tiesa par lietas ierosināšanu var lemt pat divus mēnešus. Vajadzēja nogaidīt, kamēr Satversmes tiesa pieņem spriedumu. Virzot robežlīgumu ratifikācijai, uz Satversmes tiesu tiek izdarīts netiešs spiediens.
Uzskatu, ka nesen parakstītais robežlīgums ir pretrunā gan ar Satversmes burtu, gan garu. Trešais pants paredz, ka “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.” Esmu rūpīgi pētījusi, ko Satversmes tēvi ar to domājuši, balstījusies uz desmit gadu pieredzi Satversmes tiesneses darbā, kā arī konsultējusies ar starptautisko tiesību speciālistiem. Esmu pilnīgi pārliecinājusies, ka ratificējot šādu robežlīgumu, var tikt apdraudēta Latvijas kontinuitāte. Vispirms robežlīguma pilnvarojumā atsaucamies uz Konstitucionālo likumu, kura preambulā ir atsauce uz 4.maija deklarāciju, savukārt deklarācija atsaucas uz 1920.gada Miera līgumu. Kamēr deklarācijas 9.punkts nav atcelts, Latvija visas līgumattiecības ar Krieviju var veidot vienīgi tā, ka jaunākie līgumi nav pretrunā ar 1920. gada Miera līgumu. Ja noslēdzam un ratificējam līgumu tādu, kāds tas ir parakstīts, tad netieši apstiprinām Krievijas nostāju, ka Latvija pēc otrā pasaules kara nav bijusi okupēta. Krievijas valsts augstākās amatpersonas joprojām apgalvo, ka padomju okupācijas te nav bijis. Bet, ja esam jauna valsts, kas 90. gadu sākumā ieguvusi neatkarību, iespējams, sekos prasība pēc pilsonības visiem okupācijas laikā iebraukušajiem cilvēkiem, kā arī prasība par krievu valodu kā otro valsts valodu. Jau tagad klīst runas, ka pašvaldību vēlēšanās nepilsoņi varētu vēlēt. Būtībā mēs bez ierunām atdodam divus procentus no valsts teritorijas. Līgums pilnīgi izslēdz iespēju kādreiz saņemt jelkādu kompensāciju gan valstij par okupācijas radītajām sekām, gan cilvēkiem par zaudētiem īpašumiem.
Aigars Kalvītis apgalvo, ka Satversmes aizliegums grozīt robežas bez tautas piekrišana attiecas tikai uz iekšējām robežām, lai pasargātu valsti pret separātismu. Visvairāk aizvaino klajā nerēķināšanās ar cilvēkiem, tautas viedokļa neuzklausīšana. Ja, Kalvīšprāt, Satversme ar tautas nobalsošanu sargā tikai novadu robežas, cik daudz no Latvijas teritorijas jāatdod citām valstīm, lai nebūtu pārkāpts trešais pants? Cik tālu to var interpretēt? Varbūt atdosim arī Daugavpili, jo tur maz latviešu? Valdība nevis cīnās par savu teritoriju un iedzīvotājiem, bet dāvina dāvanas lielvalstij, kamēr lielā Krievija stāv un krīt par katru Kuriļu salu kvadrātmetru.
Bet visbīstamākais, ka viss notiek slepeni. Mēs nezinām, kas stāv aiz šīs robežlīguma steidzamības un kas sekos tā ratificēšanai. Pētot dokumenta izstrādes gaitu, jāuzsver, ka Latvija piekāpusies Krievijas spiedienam, kā arī rīkojusies pretrunā ar Satversmi. 1996.gada beigās notika būtiska atkāpšanās no mūsu valsts iepriekš paustās pozīcijas, ka sarunas jārisina, pamatojoties uz Latvijas – Krievijas 1920.gada 11.augusta Miera līgumu. Arhīvos redzams, ka Ministru kabineta 17.decembra sēdē apstiprinātajā Latvijas – Krievijas robežlīguma risināšanas slepenajā mandātā tika ietverts antikonstitucionāls uzdevums – nepieciešamības gadījumā neminēt līguma tekstā atsauci uz 1920.gada Miera līgumu.
Tad mainījās valdības. Gandrīz desmit gadus līgums netika kustināts. Tikai 2005.gadā to izcēla gaismā, vienlaikus pievienojot skaidrojošu deklarāciju par to, ka līgums neatņem Latvijas valstij un tās pilsoņiem starptautiskajās tiesībās, tajā skaitā 1920.gada Miera līgumā, noteiktās tiesības un tiesiskās prasības, bet Krievija šādu robežlīgumu atteicās parakstīt. Manuprāt, bija izraudzīta nepareiza taktika. Vispirms vajadzēja līgumu parakstīt, pēc tam pievienojot deklarāciju par okupāciju. Protams, tāpat kā igauņiem, krievi līgumu atsviestu atpakaļ, taču mēs būtu pagājuši soli uz priekšu. Tad Kalvīša kunga valdība šo parafēto, bet neparakstīto līgumu gribēja nodot izvērtēšanai Satversmes tiesā. Tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš uzstāja, ka Satversmes tiesas likums neļauj izvērtēt tiesai neparakstīta starptautiska līguma atbilstību Satversmei.
Pagājušā gada nogalē robežlīguma jautājums kādām aprindām kļuva tik aktuāls, ka to sāka virzīt, nedomājot ne par kādām sekām. Saeima lielā steigā pieņēma pilnvarojuma likumu, kas uzdeva valdībai parakstīt robežlīgumu. Kam nepieciešama tāda steiga? Kas aiz tās slēpjas? 17 gadus Latvija kā valsts starptautiskajā arēnā varēja veiksmīgi pastāvēt bez robežlīguma ar Krieviju, bet tagad pakļaujamies lielvaras spiedienam. Tas ir pliķis visiem tiem, kas aizgāja bojā Sibīrijas nometnēs, kas izsūtījumā zaudēja veselību, ģimenes, kuriem atņēma visu, ko viņi bija grūtā darbā sakrājuši.
Mūsu valsti sargā tās Satversme, bet tautas vēlēti politiķi pa to bradā. Viens valsts pamatlikuma pārkāpums ir robežlīgums, tam blakus otrs – 81.panta izmantošana. Satversme nosaka, ka valdība Saeimas vietā likumus var pieņemt tikai tad, ja ir neatliekama vajadzība. Kāda neatliekama vajadzība bija, pieņemot šādā kārtībā grozījumus drošības iestāžu likumos?! Tādēļ vien jānotiek tautas nobalsošanai, lai pateiktu, ka Satversmi nedrīkst pārkāpt. Un otrs apsvērums par labu referendumam – ja tauta nedemokrātiskajiem grozījumiem pateiks nē, tad būs garantija, ka pie šāda modeļa nekad neatgriezīsies. Nezinām, kādu prezidentu Saeima ievēlēs. Iespējams, ka nākamais likumu nedos atpakaļ, nepārsūdzēs Satversmes tiesā. Tautai jāsargā sevi. Pierakstījusi Andra Gaņģe
Komentāri