Dzīve sabiedrībā nav iedomājama bez saskarsmes ar dažādu formalitāšu kārtošanu. Lai valstī viss notiktu, kā nākas, gādā likumi un noteikumi.
Tos lielākoties izstrādā ierēdņi, dažkārt arī kāds politiķis vai kāds ieinteresētais vismaz sagatavo uzmetumu, bet apstiprina augstākais likumdevējs. Noteikumiem un likumiem, kas jāievēro, jābūt ikvienam skaidriem. Ja iedzīvotājs kaut ko nesaprot, ierēdnim jāmāk saprotami izskaidrot, bet, lai to varētu, vispirms jau pašam jāsaprot.Skaidrot var dažādi – ar pāris argumentiem, ka kaut ko nedrīkst un bez paskaidrojuma, vai palīdzot rast problēmas risinājumu.
Protams, protams, cilvēki ir dažādi, tātad arī ierēdņi jeb valsts un pašvaldību darbinieki. Un tomēr nedrīkstētu būt tā, ka cilvēku, kurš kaut ko vēlas noskaidrot, sūta pie nākamā, kurš pastāsta, ka jautājumu kārto cits, bet tas savukārt atbild, ka jāinteresējas pie kāda trešā, kurš norāda, ka par to atbildīgs ir vienīgi pirmais. Labi vismaz, ka šaislaikos vairs nav jāstaigā no kabineta uz kabinetu, jāpiesaka apmeklējums, bet var sazināties attālināti.
Gadiem tiek runāts, skaļi saukts, ka birokrātijas līmenis Latvijā sasniedzis neiedomājamus augstumus. Saucēju balsis pazūd ierēdniecības gaiteņu labirintos. Iedzīvotāji neapmierināti, politiķi sola, bet ierēdņi tik tapina jaunus noteikumus, kā kontrolēt iepriekš pieņemtos, aizvien papildina ik lietas kārtošanai nepieciešamo dokumentu sarakstu. Tas viss skaistas nākotnes vārdā un cīņā pret korupciju. Jo vairāk sietos kādu domu, ieceri vai projektu izsijās, jo mazāks korupcijas risks. Neviens valstī nav tīrs, katrs ir aizdomīgs, ja jau grib kaut ko darīt, ja tik cītīgi pilda likumus, tas vienkārši aiz laba prāta nav iedomājams – tāda ir birokrātjijas loģika. Neuzticēties, kontrolēt, apgrūtināt un vairot savu pulku. Bet birokrātijas mudžeklis tieši vairo korupciju un neuzticēšanos valsts pārvaldei, vietējai varai.
Kādi ieguvumi? Pārbirokratizēts ik iedzīvotāja solis. Un tas viss, lai būtu kārtība, lai strādātu kontroles sistēma. Politiķi tik sola samazināt birokrātiju, bet uzreiz pretī ierēdnis ar risku uzskaiti un stāstu, ka viss sagrūs, ja kaut kas netiks darīts. Nedod Dievs, kādam uzticēties! Uzticēties var tikai ierēdnis ierēdnim. Vai ierēdņi gatavi neaizstāvēt sevi, savu nepieciešamību? Viņi taču nav pašnāvnieki, un mudināt daļu sevis samazināt ir parasts absurds.
Cilvēki pierod pie visa, arī nesaprotami sarežģītā, un vairs nejautā, kāpēc tā, ka, piemēram, lai no viensētas izvestu kanalizācijas bedri, nevar dot ziņu asenizatoram un, kad pakalpojums veikts, samaksāt, bet vispirms tas jāpasūta iestādē, jāsaņem rēķins, jāsamaksā, tad pakalpojuma sniedzējs saņems darba uzdevumu. Nemaz ne tik sen viss bija vienkārši – padevi ziņu, ka vajag pakalpojumu, to saņēmi un kārtējā rēķinā par pašvaldības sniegtajiem komunālajiem pakalpojumiem ailītē bija ierakstīta summa par kanalizācijas bedres izvešanu. Tagad ķēde gara. Kurš ieguvējs? Vairāk darba un nodarbināto. Gaidot pakalpojumu, paliek laiks pārdomām.
Dzīvojam pārbirokratizētā valstī un par šo modeli maksājam. Ir tāds zināms teiciens – tas gan sagājis sviestā; nesen dzirdēts – tas gan sagājis ierēdnī. Ar to domājot prasmi argumentēt, kāpēc pašam nedarīt, kāpēc kāds nedrīkst to darīt. Birokrātiskā valstī inciatīvām nav vietas, jo tas, kas nav ierakstīts likumos, noteikumos, nav pieļaujams. Tāda arī var būt demokrātija – birokrātijas ieskauta un neuzticēšanās deķī paslēpta.
Komentāri