Lai gan bieži uzskatām, ka mums nav tiesību jaukties otra dzīvē, jo mums katram ir tāda, kādu esam pelnījuši un tikai mēs spējam to dzīvot, tomēr ir situācijas, kad nedrīkstam palikt malā. Ir tūkstošiem situāciju, kad kāda cilvēka pasaule ir apdraudēta un sagrūst, taču tik bieži mēs izliekamies to neredzam. Kāpēc? Bailes, nevēlēšanās uzņemties atbildību, kauns, dusmas, nezināšana? Īpaši šie jautājumi saasinājās, kad Dobelē gāja bojā zīdainis, jo vecāki vairākas dienas bija miruši, bet neviens to nebija konstatējis. Līdzīgs gadījums, par laimi, bez traģiskām sekām bija Olainē, kad piecgadīgs zēns vairākas dienas bija ieslēgts dzīvoklī kopā ar mirušu tēvu. Neviļus rodas jautājums – vai tiešām neviens to nemanīja, ne kaimiņi, ne paziņas? Vai tik ļoti norobežojamies viens no otra, ka nepamanām pat nelaimi, kas ir līdzās? “Druva” šos jautājumus uzdeva Cēsīs sastaptiem cilvēkiem.
Cēsnieks Renārs Sproģis pauda savu pieredzi: “Pirms gadiem septiņiem, varbūt astoņiem, braucot pa Veclaicenes šoseju, blakus Ieriķu autobusa pieturai ieraudzīju guļam zemē vīrieti. Apstājos, piegāju pie viņa, redzot, ka gulošais konvulsijās raustās, zvanīju neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai. Kamēr mediķi pie mums brauca, pa tālruni tiku instruēts, kas jādara, lai nabaga cilvēks sev nenokostu mēli, nenosmaktu un citādi sevi netraumētu. Lai gan mediķi bija ceļā, runājot pa telefonu, viņi jau pieļāva domu, ka vīrietim varētu būt epilepsijas lēkme, kā arī izrādījās. Nezinu, cik ilgi šis kungs bez palīdzības bija gulējis, pirms es pie viņa piestāju, bet vai jūs domājat, ka šo 15-20 minūšu laikā kaut viens auto apstājās, lai piedāvātu palīdzību? Nē.”
Sarunā R. Sproģis pauž viedokli, ka, viņaprāt, sava loma sabiedrības vienaldzībā ir zemajam labklājības līmenim valstī. “Jo sabiedrība nabadzīgāka, jo vairāk tā kļūst agresīva, vairāk ieraujas sevī. Tie nav tikai mani novērojumi. Dienas trīs pēc Dobeles traģēdijas es piezvanīju bērnu reanimatologam Pēterim Kļavam un piedāvāju palīdzēt traģēdijā cietušajiem bērniem, ja reiz viņi ir slimnīcā. Viņš atbildēja, ka šis nav vienīgais smagais gadījums, ka šie bijuši tikai ziediņi. Īstenībā situācija ir ārkārtīgi smaga, bet par to nerunā. Diemžēl tagad moderni ir neiedziļināties nedz rakstos, nedz faktos. Esot statistika, ka 95% cilvēku, lasot ziņas, izlasa tikai pirmos trīs teikumus. Jāsecina, ka mūsdienās cilvēki ir aprobežoti un vērsti tikai uz sevi. Pat tādi paziņas, kas ieņem augstus amatus Valsts policijā, man teikuši – es nesen nopirku māju, redzi, kur mana mašīna, mani bērni, man ir pilnīgi nospļauties par to, kas notiek apkārt. Tā, lūk! Šajā attieksmē arī ir atbilde.”
Arī Jurita Mikoviča domā līdzīgi: “Jā, sabiedrība kopumā noteikti ir kļuvusi vienaldzīga gan pret apkārtni, gan dažādiem notikumiem un cilvēkiem, ja jāsalīdzina ar to, kā bija kādreiz. Bet tajā, manuprāt, nav konkrēti neviens vainojams – vainīgs esam tikai katrs pats, esot vienaldzīgs. To veicinājis ārkārtīgi piesātināto notikumu birums visapkārt. Un, jo vairāk notikumu, jo vairāk viedokļu. Iespējams, cilvēki nedaudz baidās. Šodien taču tik ļoti nosoda tos, kas jaucas citu dzīvēs vai izsaka savu viedokli. Tu esi sliktais. Tu esi ielīdis kāda “privātajā” teritorijā. Un tā mēs norobežojamies.
Nesen kāda notikuma kontekstā domāju, cik nežēlīgi mēs reizēm varam būt viens pret otru, bet tad pati nonācu situācijā, kad māte bērnu publiski sapurināja tik ļoti, ka gribējās turpat muzejā to izdarīt ar viņu pašu. Un ziniet? Es nobijos un neaizrādīju. Kāpēc? Jo tas taču nav mans bērns, mana dzīve. Piekrītu, ka šim muļķīgajam aizspriedumam vajadzētu tikt pāri. Mums visiem. Tomēr kopumā ir labas lietas un cilvēka otram sniegtais prieks gūst virsroku. Mēs bieži vien runājam tikai par negatīvo, aizmirstot, ka četrreiz vairāk ir labā. Aizmirstam novērtēt. Ziņu portālos varu ieraudzīt 19 virsrakstus par nejēdzīgām kaislībām politiskajā arēnā, bet nevienu par izcilu mākslas izstādi vai ko līdzīgu.”
Līdzīgi uzskata arī Evita Zariņa. Viņa vērtē, ka cilvēki ir kļuvuši neuzņēmīgāki pret apkārtējo sāpēm un problēmām: “Visi aizņemti darbos. Pat ģimenē nepietiek laika, lai viens otram piegrieztu vērību, kur vēl svešajiem. Pati strādāju no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā, un šķiet, ka par maz esmu kopā ar bērniem. Arī nogurums notrulina, padara vienaldzīgu.”
Turpretī Inga Broka domā, ka kopumā cilvēki nav kļuvuši vienaldzīgāki viens pret otru: “Interese vai vienaldzība pret apkārt notiekošo ir atkarīga no katra indivīda un viņa paša dzīves vides, pieredzes, dzīves ritma. Nedomāju, ka ir kāds vienots apstāklis, kas būtu padarījis sabiedrību vienaldzīgu.”
Savukārt valmieriete Zane Boša atzīst, ka cilvēki izturas vienaldzīgi tad, ja tas neskar viņus pašus, tuviniekus vai draugus: “Esmu novērojusi, ka lielāka vienaldzība ir Rīgā. Mazpilsētās cilvēki ir iejūtīgāki. Šķiet, viena daļa nevēlas iejaukties notiekošajā, lai nebūtu lieku klapatu. Labāk nebāzt degunu citu darīšanās, ka vēl nedabū pa degunu.”
Komentāri