Pick Your Own jeb “vāciet sev paši” sistēmas pirmsākumi meklējami Apvienotajā Karalistē. Tur pagājušā gadsimta vidū kāds zemnieks ierīkoja zemeņu plantācijas un aicināja ikvienu par samaksu novākt ražu tieši no dobes. Iespēja tikt pie svaigām ogām iemantoja milzu popularitāti, un ”vāciet sev paši” dārzi tika atvērti visā Rietumeiropā un vēlāk arī Ziemeļamerikā.
Kad deviņdesmito gadu beigās viesojos Vācijā, arī mūs aizveda pie kāda zemnieka, kurš audzēja zemenes. Kur vien raudzījos, skaistas zemeņogas gozējās saulītē un aicināt aicināja noliekties. Pie sevis domāju – kā gribētos nogaršot, bet tā jau nedrīkst. Tad saimnieks mums parādīja groziņus un aicināja pašiem tos pielasīt. Viņa dārzos interesentiem tika ierādītas vietas, kur drīkst pielasīt savus grozus tieši no vagas. Dodoties prom, ir jānorēķinās. Sanāk tikai mazliet lētāk nekā, piemēram, tirgū. Taču klientam ir pilnīga pārliecība, ka produkcija ir vietējā un svaiga.
Tolaik man tas šķita kaut kas neredzēts – kā tā? Ej un lasi, cik vēlies? Un var arī pamieloties? Kā tagad atceros, ka nodomāju – kaut pie mums Latvijā arī tā būtu. Tagad ir!
Latvijas saimnieki, uzticēdamies klientiem, aicina pašiem salasīt zemenes, avenes, krūmmellenes, jāņogas, upenes, ābolus, pat dārzeņus. Tomēr, braukājot pa saimniecībām un runājot ar zemniekiem, nākas secināt, ka līdz Eiropas līmenim vēl neesam izauguši, jo uzticību novērtēt neprotam.
Ik pa laikam dzirdu skaudras nopūtas par to, ka, lasot zemenes, izlasītas tiek pašas labākās, dobes tiek izbradātas, stādi izraustīti, tāpēc vismaz pirmajām sezonas zemenēm pašlasītāji ir tikai vistuvākie radi vai kaimiņi.
Visspilgtāk apziņā aizķērās kādas melleņu audzētājas stāsts par to, ka cilvēki pielasa pilnus kurvīšus, bet pa ceļam uz mašīnu vēl lauž krūmmelleņu zarus. Tāda rīcība saimniekam liek vakarā raudāt, jo – cik tur darba ieguldīts, cik gadi pagājuši, lai šie zari būtu melleņu krellītēm tik pilni, ka smagumā noliecas līdz zemei. Bieži pēc pašlasītājiem ogu krūmu laukā paliek izmētāti konfekšu papīri, zemē mētājas košļenes, čipsu iepakojumi, izsmēķi, skārda un plastmasas kārbas. Kāds pat nepakautrējas nokārtoties, kaut arī no lauka labi redzama tualete.
Lieki piebilst, ka pēc šādām cūcībām saimnieki jūtas pazemoti, bet viņu uzticība iemīta dubļos. Mēs vēl neesam pelnījuši, vēl neesam pietiekami izauguši savā sapratnē, lai pašlasīšana ietu plašumā un gūtu popularitāti. Ja necienām saimnieku ieguldīto darbu un paļāvību, tad kā varam gribēt, lai saimnieki mums – pašlasītājiem – atver savas saimniecības durvis.
Komentāri