Kā garākas brīvdienas, tā operatīvo dienestu darbinieku vidū ir satraukums. Svētkos neatpūšas neviens policists, jo visi strādā pastiprinātā režīmā. Neatpūšas arī neviens tirgotājs. Līdz uzvarošām darba laika beigām strādā pārdevēji, lai visi, kas vien vēlas, var iepirkt dzeramā pudeles un ēdamā spaiņus.
Arī mediķi ievelk dziļāk elpu, zinot, ka svētku laiks paies, šujot brūces, atkačājot tos, kas pārmēru lietojuši alkoholu, un palīdzot tiem, kas pārēdušies.
Par šādiem svētkiem pārvērsti arī Jāņi. Tie paši Jāņi, kuros vectēvi brūvēja miestiņu, omas sēja sieru, jaunākie no dzimtas steidza pēc meijām un pļavu zālēm, lai pušķotu kūti, māju. Svarīga bija aplīgošana, dejošana, priecāšanās. Līgošanai bija pat latviska dzīvesziņa klāt, jo saimnieki tad izlūdzās labu gadu, domājot par ražu, kas aug tīrumos.
Tagad viss ir citādi. Pēc svētku brīvdienām vienmēr mediķi saka: “Diemžēl latvieši neprot svētkus svinēt.” To saprot arī Ceļu satiksmes drošības direkcija, brīdinot par sekām. Protams, tām traģiskākajām. Visi atceras asiņainos Jāņus, tāpēc tagad katru jūniju ir jāsagatavojas, ka televīzijā jau laikus uz mūsu zemapziņu spiedīs reklāmas, kuru kods: “Nebrauc dzērumā!” Acīmredzot bez vājprāta -vasaras saulgriežos televīzijā redzēt skumjas sejas, smilšu bedres un kapu krustus – vairs neiztikt. Ar savu rīcību un tās sekām sabiedrības daļa panākusi to, ka drošības instrukcija pirms Jāņiem “jāizlasa” katram. Jaunam un vecam. Sirmgalvim un mazam bērnam, kurš nesaprot, kāpēc foršais čalis pēkšņi tiek rādīts starp diviem krustiem kapsētā.
Tagad jau pat katrs sevi cienošs līgotājs otram novēl: “Dzer alu, bet par atslēgām aizmirsti!” Braukšana un dzeršana esot nesavienojamas lietas. Nu, sakiet, kuram tas vēl nav skaidrs? Izrādās, autovadītāji nezina, velosipēdisti nezina. Taču, esot tizli, nedomājot par sevi, saviem mīļajiem un līdzcilvēkiem, latvieši pazaudē latviskāko svētku prieku. Līgošanas jēgu. Ilze Kalniņa
Komentāri