Pavisam nesen internetā pieejamajos ziņu portālos parādījās vēsts par pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” izveidoto desmit sēriju dokumentālo filmu ciklu “Karmas latvieši”, kurā pētīs, kā uzbūvēts ar ezoteriku un maģisko domāšanu saistītais bizness Latvijā.
“Kas no tā pelna? Un kas patērē šos pakalpojumus? Sērijas veidotas kā mini detektīvstāsti, kuros žurnālistes atklāj, kā talantīgas sociālā tīkla “Instagram” satura veidotājas, harizmātiski dziednieki un kosmosa enerģiju nolasītāji pelna naudu, manipulējot ar mūsu cerībām un bailēm,” tā vēsta ievadteksts raidījuma aprakstam.
Brīvdienās aizdomājos par šo tēmu vēlreiz, citas tautības ieceļotāju pamudināta, ja tā var teikt. Ar ģimeni apmeklējām Carnikavas “Nēģu svētkus”, kad uzmanību piesaistīja viens no tirgotāju stendiem, kur rindojās interesantas sudraba rotaslietas. Sudrablietas ar folkloras, etnisko motīvu ir mana vājība. Ar meitām pētījām rotas, vienlaikus pamanot, ka tirgotāji nerunā latviski. Uzsākot sarunu, atklājās, ka abi – jauns vīrietis un sieviete – ir atceļojuši uz Latviju no Brazīlijas un dzīvo šeit jau trīs gadus. Sieviete ar mani sarunājās latviski. Protams, ar grūtībām, bet tomēr centās, nekautrējoties pajautāt kādu vārdu, ko nezināja. Tas, kas man lika lieku reizi aizdomāties par mūsu tautas garīgās pārliecības ceļiem, bija viņas komentārs, kad atvadījāmies un viņa man un meitām pasniedza papagaiļa spalvu cienīgas, krāsainas lentītes ar uzrakstiem portugāļu valodā. “Šīs lentītes katra uzsieniet tādā vietā, kur tās nevar atsieties. Ne kā aproci, ne ap potīti, bet tur, kur tās netraucēti var karāties. Katra savai lentītei uzsieniet trīs mezglus, pie katra mezgla kaut ko ievēlieties,” piemiegdama savu brūno aci, mums novēlēja jaunā brazīļu rotaslietu tirgotāja, piebilstot, ka šai ziņā Latvijai ar Brazīliju daudz kopīga – visas neskaitāmās māņticības.
Visinteresantāk šķiet tas, ka mēs tomēr uzskatām sevi par kristīgu sabiedrību un skaļi izsakāmies, ka šādām darbībām neticam, tās nestrādā, tās visas ir muļķības. Vēl pirms dažiem gadiem arī man šķita, ka tādi dziednieki, ekstrasensi ir milzīgs retums un redzami vien kaut kur Krievijas TV šovos vai varbūt dzīvojam augstu kalnos, sargājot savu Dieva dāvanu. Maldījos, kad pirmoreiz par tādu ļaužu regulāru apmeklēšanu uzzināju no kādas pēc laulībām jauniegūtas radinieces. Izrādījās, lielais vairums labi situētu, ekonomiski nodrošinātu ģimeņu nez kāpēc regulāri dodas pie viena, otra, tad trešā “vārdotāja”.
Publiski pieejamajā Latvijas dziednieku reģistrā atrodams 231 dziednieka vārds. Mūsu ne pārāk lielajā valstī šis skaitlis liekas diezgan ievērojams. Taču reāli dziednieku mūsu valstiņā, visticamāk, ir vēl vairāk, jo sarakstā neatradu, piemēram, labi zināmās un izdaudzinātās Elejas Veronikas vārdu.
Pārsteidzošas šķiet šīs divas galējības. Esam kristīga nācija, lielais vairums ļaužu, sevišķi vecākās paaudzes, pieder noteiktai draudzei un arī cenšas baznīcas norises apmeklēt pietiekami regulāri. Tomēr folkloras klātesamība un tā dēvētās māņticības mūsu ikdienā atrodamas ik uz soļa, pat ja uzskatām sevi par visīstākajiem kristīgās mācības sekotājiem. Ja mājās kas aizmirsts, dodoties prom, nebraukt lietai pakaļ – būs neveiksme. Ja mājās ielido putns, atkal būs nelaime. Ja steigā uzraujam kreklu ar oderi uz otru pusi, tad atkal – diena solās nebūt veiksmīga. Tas pats ar latviešu tautas sapņu skaidrojumiem.
Esmu salīdzinājusi gana daudz skaidrojumu mūsu valodā atrodamajos avotos un, piemēram, angliski izdotās grāmatās. Lieki piebilst, mūsējie skaidrojumi izceļas ar negatīvismu, solot nelaimi. Tas man liek aizdomāties, vai tik tieši šī negatīvo, iespējamo nelaimes vēstnešu meklēšana arī neliek zemapziņā raudzīties pēc kāda, kas var palīdzēt no tā izvairīties? Lūk, arī ar pārdabiskām spējām apveltīto tantiņu rūpals plaukst.
Neapšaubu, ka ir cilvēki, kam ir Dieva dotas, gaišas spējas sajust cita cilvēka enerģētisko lauku un pat to ietekmēt, jo, galu galā, mēs ikdienā apmaināmies ar enerģiju ik uz soļa, tikai par to nedomājam. Vai nav bijis tā, kad pēc strīda ar kādu jūtamies iztukšoti? Vai pēc vienkāršas sarunas ar kādu, kurš ir noskaņots pesimistiski vai agresīvi, pat ja uzskati krasi neatšķiras, tāpat jūtamies nelāgi?
Pirms pāris gadiem no paziņas dzirdēju par kādu mistisku vecu sieviņu, kas dzīvo Aizkraukles pusē. Kā mana paziņa teica, viņa ļoti ticīga, ir vietējā draudzē, bet tomēr zīlē likteni vai dievszinko ar parastajām spēļu kārtīm. Tai pašā laikā katram pie viņas atbraukušajam dala mazus pareizticīgo krustiņus un ikonas. Vecā kundze par naudu aicina draudzi aizlūgt par konkrētiem “pasūtījumiem”, piemēram, veiksmi biznesā, tā vēstī šīs mistiskās kundzes apraksti.
Interesanti ir arī tas, ka par šiem ļaudīm lielākoties uzzina tikai no mutes mutē, katram visdrīzāk piepušķojot savu stāstu, un tā nu šī cilvēku muļķošana turpinās. Ar neviltotu interesi gaidu jauno pētnieciskās žurnālistikas raidījumu sēriju. Jācer, ka būs iespēja uzzināt plašāk šī rūpala aizkulises un to, cik apdāvināti šie dziednieki, vārdotāji, burvji un zīlnieki ir patiesībā.
Komentāri