Karš Ukrainā turpinās jau vairāk nekā trīs mēnešus, tā beigas tik drīz vēl nav gaidāmas. Jāpiekrīt publiskajā telpā izskanējušajiem viedokļiem, ka Krieviju var apturēt uz laiku, bet viss atkal sāksies no jauna, pat ja tās prezidents vairs nebūs Vladimirs Putins.
Krievijas iedzīvotāji garus gadus ir “audzināti” kā padomju, pēc tam kā Putina režīma atbalstītāji, jo varai vienmēr ir taisnība, varai ir spēks. Režīms ir kļuvis par būtisku iedzīvotāju identitātes daļu. Atbalsts un bailes veido iedzīvotāju attieksmi. Pārmaiņas Krievijā varētu radīt tikai tās pilnīga kapitulācija, bet tas iespējams, vien karojot jau pašā Krievijas teritorijā. Un tad, līdzīgi kā Vācijas kapitulācijas gadījumā pēc Otrā pasaules kara, varētu kontrolēt gan Krievijas bruņošanos, gan tiesāt kara noziedzniekus. Vai tas ir iespējams? Ukraiņi vieni to nespētu, tātad būtu jāiesaistās arī NATO. Atbilžu šobrīd nav.
Neizpratni Eiropā, arī ļoti daudzos Latvijas iedzīvotājos radījusi gan Francijas prezidenta Emanuela Makrona, gan Vācijas kanclera Olafa Šolca attieksme pret Ukrainu un karu. Makrons aicina Ukrainu piekāpties Krievijai, atdot daļu valsts teritorijas, lai apturētu karu, bet Šolcs vilcinās gan bruņojuma, gan sankciju jautājumā.
Kāpēc tā notiek? Vai tā ir personīgā vai valsts uzņēmēju interese, atkarība no Krievijas energoresursiem, ko izmantot ir viegli un ērti? Šīs valstis atrodas pietiekami tālu no agresorvalsts robežas un jūtas droši? Tās īsti nav sapratušas, kāda ir Krievija un Putins, vai arī Putina sacītajā ir patiesība, ka savas varas laikā viņš ir nopircis daudzus Eiropas politiķus?
Vaicāta, kā skaidrot šādu attieksmi, Latvijas Universitātes (LU) profesore, Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) valdes priekšsēdētāja Žaneta Ozoliņa teic, ka acīmredzot ir visu šo iemeslu kombinācija un runa nav tikai par Putina sejas saglabāšanu. Proti, divām vai vairākām pusēm, kuras iesaistītas karā vai konfliktā, ir jāsadzīvo arī pēc tam, kad konflikts ir beidzies. Francija un Vācija dažādu iemeslu dēļ to redz mazliet atšķirīgi. “Jebkurā gadījumā ir jādomā, kā veidosies attiecības ar Krieviju pēc kara. Un tādēļ varbūt arī notiek šie pāragrie politiķu meklējumi, kā “apmierināt” Putinu, lai pēc kara būtu iespējams vismaz uzturēt jelkādu dialogu, lai varētu saprast, piedalīties un sekot līdzi tam, kas notiek Krievijā. Domāju arī, ka tas ir naivums: domāt, ka Krievija varētu būt demokrātiska, kā tas bija pēc aukstā kara beigām. Tas ir beidzies,” saka Ž Ozoliņa.
Svarīgi ir gan energoresursi, gan kompromisa meklējumi, gan ģeopolitiskais un ģeostratēģiskais attālums. “16. maijā piedalījos diskusijā, kā atturēt Krieviju. Tajā bija pārstāvētas gandrīz visas NATO dalībvalstis ar saviem ekspertiem. Jāteic, ka nostādnes, kā Krieviju atturēt, bija atkarīgas no tā, cik tuvu valsts atrodas Krievijas robežai. Bija arī pozitīva tendence: visam pāri tomēr stāv Eiropas Savienības un NATO kopīgā pozīcija. Lai cik ļoti, piemēram, Vācija, Francija, Itālija vai Spānija un Portugāle vēlētos attālināties no Krievijas un piekāpties energoresursu piegādē vai personīgo ambīciju dēļ, tomēr šo divu organizāciju kopīgais ietvars neļauj īstenot nekādas individuālas vaļības. Tā ir mūsu stiprā puse,” skaidro profesore. Kādas ir šīs atšķirības, Ž.Ozoliņa vērtē: “Jāskatās gan katras valsts pieredze ārpolitikā, gan individuālie politiķi, gan arī sabiedrības viedoklis. Francijas ārpolitika ļoti lielā mērā ir sakņota nacionālajās interesēs. Francijai ES ir tikai līdzeklis, lai viņi nostiprinātu savu eiropeisko un globālo lielumu. Un Makrons grib kļūt par Eiropas līderi, viņam tas ir vajadzīgs nevis Eiropas stiprināšanai tik ļoti, kā tas ir vajadzīgs mums vai varbūt arī Vācijai, bet lai palielinātu Francijas globālo ietekmi. Jāatceras, ka Francija ir kodolvalsts un ir iesaistīta ļoti daudzos starptautiskos projektos, tai ir interese par Āfriku, Dienvidaustrumāziju un tā tālāk. Tas liek Francijai meklēt kompromisus, un, ja tai šobrīd izdotos mazināt kara smagumu Ukrainā, Francija varētu sevi pozicionēt kā ļoti nozīmīgu varu. Nedomāju, ka Francija sapņo par to, ka tā karu vispār varētu pārtraukt, bet tai ir svarīgi mēģināt kaut ko mainīt. (..)No vienas puses, var teikt, ka tās ir nacionālās intereses, kas Francijai ir asinīs. No otras puses, viņi ir ES prezidējošā valsts, un tas ir jādara, tas ir pienākums. (..)Vācijā situācija ir nedaudz cita, jo tai nekad nav bijušas globālās ambīcijas. Vācija vienmēr sevi ir pozicionējusi kā nozīmīgu Eiropas varu, bet nekad pat nav runājusi par Eiropas līderību. Var teikt, ka šo valsti līderos ielika ekonomiskā krīze, un Vācija izglāba lielu daļu Eiropas. Savukārt tagad, līdz ar Lielbritānijas aiziešanu, līdera vieta ir palikusi brīva, un Francija ar Vāciju var dalīt līderības pozīcijas. Vācijā, atšķirībā no Francijas, ir daudz lielāks sabiedrības spiediens, jo tā ir daudz vairāk iesaistīta politiskajos procesos, ko nosaka gan pēckara sentimenti, gan migrācija. Savā ziņā Vācija ir krietni vien radikalizējusies. Politiķim, kurš ir pie varas, jādejo ļoti sarežģīts balets starp dažādām politiskajām partijām, dažādām sabiedrības grupām, problēmām un vēl jāiemanās vākt Eiropu. Tas arī nosaka to, ka Vācija arī ārpolitikā savā ziņā danco. Tas nav jautājums par to, vai tas ir labi vai slikti, tas vienkārši tā ir.”
Protams, iedzīvotājus, it sevišķi Baltijas valstīs, uztrauc, vai Krievija nemainīsies nekad, un profesore saka, ka politikā nevajadzētu lietot vārdu “nekad” . Tuvākajā laikā Krievija nemainīsies, tas gan esot skaidrs.
Jāpiebilst, ka acīmredzot atliek saglabāt mieru un risināt savas problēmas, atbalstīt ukraiņu bēgļus un rudenī neievēlēt Saeimā partijas, kuras labprāt atbalstītu Krievijas režīmu.
Komentāri