Gads Latvijā iesākās ar spiegu seriālu – masu saziņas līdzekļi ņēmās ziņot par TV3 raidījumā „Nekā personīga” saklausīto, ka Latvija it kā izraidījusi Krievijas diplomātu. Arī tad, kad izrādījās – nekāds diplomāts izraidīts nav, žurnālisti mierā nelikās un turpināja bakstīt Ārlietu ministriju, lai gan tā nav vainīga žurnālistu vēlmē pēc skandāliem. Stāsts ir vienkāršs – kāds anonīms „drošs” avots raidījuma „Nekā personīga” veidotājiem pačukstēja, ka Latvija no valsts izraidījusi Krievijas vēstniecības pirmo sekretāru. Ministrija šīs ziņas nekomentēja, un ziņu virsraksti vēstīja, piemēram, ka „Latvija izraidījusi Krievijas diplomātu”. Kad žurnālisti par itkā notikušo taujāja ministrijā, ārlietu ministrs Māris Riekstiņš pavēstīja, ka Latvija Krievijas diplomātu no valsts izraidījusi nav un arī neplāno to darīt. Dienu vēlāk, kad izrādījās, ka nekādi pierādījumi šim incidentam nav atrodami, interneta portālos parādījās ziņa: „Ārlietu ministrs: Latvija nav izraidījusi Krievijas diplomātu.”
Vēl pēc laiciņa vēstījumam parādījās cita forma, proti, ka neviens nav izraidīts, tomēr Krievijas vēstniecības sakaru virsnieks Anatolijs Kogalovs, kura uzdevums uzturēt kontaktus ar Latvijas drošības iestādēm, iekļauts Šengenas līguma valstu melnajā sarakstā. Melnais saraksts ir daļa no Šengenas bezrobežu zonas informācijas sistēmas, kam pievienojusies Latvija. Sarakstos iekļuvušajam Krievijas vēstniecības pārstāvim ir līdz šā gada vidum derīga Latvijas vīza, tā dod viņam tiesības uzturēties Latvijā, taču viņš nevar apmeklēt kādu citu Šengenas līguma valsti.
Atrašanās melnajā sarakstā būtu iemesls vēstniecības darbinieku izraidīt, taču ne obligāta prasība. Kā paskaidroja Ārlietu ministrijas
valsts sekretārs Normans Penke, diplomāta atrašanās melnajā sarakstā nenozīmē, ka viņš nevar turpināt darbu. Arī Satversmes aizsardzības birojs pēc pārbaudes veikšanas paziņoja, ka A.Kogalova darbošanās Latvijā nerada draudus valsts drošībai.
Atklājoties faktiem par diplomātu atrašanos sarakstos, Latvijai bija vairākas iespējas. Tā patiešām diplomātu varēja izraidīt no valsts, tā varēja klusām nokārtot diplomāta aizbraukšanu un tikpat labi varēja atļaut vēstniecības darbiniekam palikt un turpināt strādāt, ja vien viņš nedara neko tādu, kas būtu pretrunā ar saistībām, kuras Latvija kā Šengenas līguma dalībvalsts uzņēmusies.
Ārlietu ministra Māra Riekstiņa darbības stils, mēģinot neradīt saspīlējumu attiecībās ar Krieviju, bez šaubām lika izvēlēties vienu no pēdējiem variantiem. Pašlepnuma trūkums tad nu ir bijis pēdējais salmiņš, pie kura pieķeras paštaisni žurnālisti, mēģinot ar jaunu skandāla pavērsienu notušēt pašu alošanos. Diplomāta izraidīšana, kas ir nopietns solis starpvalstu attiecībās, protams, būtu efektīgāka un piesaistītu vairāk uzmanības. Savukārt tagad cena, ko Latvija apņēmusies maksāt par labām attiecībām ar Krieviju, var izrādīties lieks treniņš piekāpībā un lunkanā diplomātijā.
Cita žurnālistu stratēģija – pārmest, ka Ārlietu ministrija, vaicāta par diplomāta izraidīšanu, uzreiz nesāka stāstīt par to, kādos sarakstos ārvalstu pārstāvji, kas uzturas Latvijā, iekļuvuši. Ironiski šo var komentēt ar politoloģes Žanetas Ozoliņas teikto aģentūrai LETA: „Ja visus citu valstu spiegus izraidītu, diplomātiskais korpuss saruktu par 70 procentiem.”
Šis ir labs piemērs mūsdienu masu saziņas līdzekļu loģikai. Tās pamatā ir regulāri jaunas, saistošas informācijas meklējumi, kas jāpārvērš ziņās. Ziņās savukārt dominē konflikts, noteikti personāži un krāsu sabiezinājums. Vēl svarīgi, lai to visu varētu pasniegt formātam atbilstoši (lai televīzija var parādīt, prese uzrakstīt). Tāpat vēlams, lai notikums attīstītos vairākas dienas pēc kārtas, jo tādējādi masu saziņas līdzekļi nodrošina sev tēmas, ko izvērst tālāk. Kad viena tēma beidzas, vietā jāmeklē cita. Un ja nekā aprakstīšanas un parādīšanas cienīga nav, tad, līdzīgi kā gadījumā par neizraidīto Krievijas vēstniecības darbinieku, pašiem jāņem talkā radoša pieeja un vēlamais jāuzdod par esošu.
Ne velti daļa nopietnāko Rietumvalstu masu saziņas līdzekļu savās slejās izvairās lietot „anonīmus, bet drošus” avotus, jo pārlieku bieži ir gadījies, ka šī anonimitāte lamatās ievilina pašu masu saziņas līdzekli un tā žurnālistus. Mūsdienās, kad laiks rit aizvien straujāk un šķiet, ka ir pagalam svarīgi visu uzzināt, izklāstīt un pēc tam izlasīt, cik ātri vien var, gribētos, lai žurnālistikā tomēr atrastos laiks arī faktu pārbaudei.
Komentāri