Tas sāk līdzināties iestrēgušai kinolentei. Vai izrādes mēģinājumam, kur režisors izgājis uz nenoteiktu laiku. Visi aktieru atveidotie tēli – protagonisti, antagonisti un vienkārši klusējošie statisti – izmisīgi mēģina improvizēt, uz neizsīkstošas enerģijas bāzes izdzīvot sarežģījumu attīstību līdz visu gaidītajam brīdim, kad vismaz suflieris, ja ne režisors beidzot pateiks, kā to konfliktu atrisināt. Nebeidzami kūsājošais, lai gan publiskajā telpā brīžiem atkal mazāk manāms, baltkrievu tautas konflikts ar tronī iesprūdušo varas ķermeni un tam joprojām lojālajiem dienestiem.
Ik reizi, kad aizdomājos par Baltijas valstu ceļu uz neatkarības atjaunošanu, bez līdzpārdzīvojuma tveru sevī arī skaudru atziņu – diemžēl un lai cik grūti uz to skatīties, kaut kādā mērā ir jāpieņem, ka atbrīvošanās no valsti ilggadēji apņēmušās varas tāpat kā no ļaundabīga vēža ar visām tā metastāzēm nevar būt ne viegla, ne ātra, nedz arī nesāpīga. Bet ir grūti uz to noskatīties no malas. Ir tik dīvaini pārstāvēt to Eiropu, kura kaut ko dara, sūta signālus, izstrādā sankcijas, veido atbalsta programmas baltkrievu opozīcijā esošajiem profesionāļiem un sabiedrībai kopumā, bet, nekādā līmenī neesot politikas speciālistam, tieši emocionāli grūti pieņemt to, ka… efekta nav.
Bērnības atmiņās var atrakt – pasakas ir īsākas un garākas, tomēr varmāku vienmēr sagaidīja pazudināšana. Nu, tad šis ir tas brīdis, kad tā pasaka ir stipri ievilkusies un tā gribas pieredzēt laimīgās beigas, lai mierīgu sirdi aizietu gulēt. Tomēr – lai kā brīžiem prātoju un ieklausos arī kādos viedokļos (viena no pēdējām radio diskusijām – Latvijas Radio raidījums “Krustpunkti”) – manī neiesakņojas pārliecība, ka mēs vispār pat pieredzēsim tam kaut kādu galu. Interesanti, ka arī krietni zinošāku politisko vērotāju lokā manāmas diametrāli pretējas noskaņas. Kas sliecas uz 200% ES ieturētās līnijas atbalstu, ka tikai mazpamazām palielinot spiedienu, veicot brīdinājuma “signālšāvienus”, kam ar pieaugošu intensitāti seko sankcijas, ir iespējams kāds atrisinājums. Pašiem neaptverot, kādu reālo scenāriju varētu iedomāties pēc kārtējā sankciju viļņa, mēs gaidām pirms Jāņiem solīto Eiropas gājienu cerībā, ka tā šajā šaha izspēlē beidzot pieteiks matu Minskas varai. Cerība mirst pēdējā, bet ticības īsti nav.
Pilnībā piekrītu, ka ir ļoti svarīgas ne tikai mērķētā komunikācija un spēka darbības (lasīt – politiskais dialogs, cik to par tādu varētu saukt, un jau pieminētās sankcijas), bet arī ES īstenotie atbalsta pasākumi baltkrievu žurnālistiem, iedzīvotājiem. Tomēr šajā gadījumā es sāku zaudēt ticību arī “sabiedrības izturības audzēšanas” taktikai, kā to man gribētos nosaukt.
Bērnu audzināšanā aizvien lielāku popularitāti gan gūst nostāja, ka jaunā personība ar nepārtrauktu, taču tikko manāmu pieaugušā klātesamību pati iziet cauri dažādām atklāsmēm, pārbaudījumiem. Šķiet, mazāk sargājoša, tomēr ilgtermiņā noderīgāka audzināšanas politika, kas, visticamāk, jaunajam cilvēkam nāks tikai par labu. Vai arī – kad brāļi un māsas ķīvējas, turēties pretī kārdinājumam iejaukties kā tiesnesim un ļaut, lai mazie eži pamēģina vispirms paši atrast kādu taciņu, kā šo konfliktu nolīdzināt. Lai nu kā, vai tiešām varam attiekties pret Baltkrievijas konfliktu kā divu augošu personību sadursmi? Attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības briedumu Baltkrievijā droši vien, bet, runājot par otru konflikta pusi, – diez vai. Atliek cerēt uz brīnumu vai lapsas viltību no ES (vai vēl kāda nezināma spēlētāja), kādu esam raduši ieraudzīt vien dzīvnieku pasaku beigās.
Komentāri