Latvijā ir viens no augstākajiem sabiedrības neiecietības līmeņiem Eiropā. Tā liecina pētījuma “Dati par pilsonisko sabiedrību” rezultāti.
Latvijā neiecietības indeksa rādītājs ir 68 punkti, kas ir augstākais Eiropā pagājušajā gadā. Tikmēr zemākais neiecietības līmenis ir Zviedrijā, kur indeksa rādītājs bijis četri punkti. Starp pētījumā iekļautajām valstīm Krievijā neiecietības indekss ir bijis zemāks nekā mums, proti, ap 50 punktu.
Augstākie neiecietības rādītāji ir vecuma grupā no 55 gadiem, nedaudz zemāks tas ir jauniešu un vidējās paaudzes vidū. Tāpat lielāka neiecietība vērojama starp iedzīvotājiem, kuriem ir zems ienākumu līmenis un vidējā izglītība. Abi dzimumi ir vienlīdz neiecietīgi, viens nav labāks par otru.
Pētījums arī atklāj, ka ar dzīvi apmierināti ir cilvēki vecuma grupā no 15 līdz 34 gadiem, savukārt ar vecumu apmierinātība mazinās. Tāpat vairāk neapmierināto ar dzīvi ir starp iedzīvotājiem, kuriem ir grūti iztikt ar pašreizējiem ienākumiem un kuru izglītības līmenis ir zemāks par vidējo. Visaugstākā apmierinātība ar dzīvi ir tiem iedzīvotājiem, kuri savus ienākumus vērtē kā ļoti labus.
Tātad atkal rekordisti. Lūk, izejot no šiem rādītājiem, mēs varētu secināt, cik bezjēdzīgi būtu rīkot jebkādu referendumu, kas skartu divvalodību, bēgļu jautājumus vai budžeta izlīdzinājumu pa nozarēm. Iznāk, ka mēs viens otram būtu gatavi acis izskrāpēt. Tas neglaimo, bet vai pārsteidz?
Arī nesen Cēsīs notikušajā festivālā “Lampa” diskutēja par Lielbritānijas referendumu, kurā briti lēma – būt vai nebūt Eiropas Savienības dalībvalstij. Diemžēl referenduma rezultāti parādīja tādu neiecietību, ka tagad britiem kauns uz sevi spogulī paskatīties. Šajā gadījumā statistika atklāja, ka briti, kas vecāki par 65 gadiem, bija balsojuši par izstāšanos, bet jaunie vēlējās palikt Savienībā. Tātad vecie izlēma jauno cilvēku nākotni viņu vietā, neņemot vērā saprāta aicinājumus būt apdomīgākiem.
Neminot visus smalkumus, kuru šajā nepievilcīgajā ainiņā nav mazums, jāteic, ka uzvar konservatīvisms, stagnācija, bailes no nezināmā, svešā un bailes, ka pazudīs kontrole, plus izglītības trūkums, jo, lai cik ļoti mēs aizstāvētu izglītību, pirms 65 gadiem tā ne tuvu nebija piemērota mūsdienu situācijai.
Zinu, ka tas neglaimos senioriem, bet lielākai daļai, ar retiem izņēmumiem, kuru vecums pārsniedz pensijas gadu robežu, trūkst mūsdienīgu zināšanu un prasmju, kādas pieprasa pasaules darba tirgus. Un, ņemot vērā demogrāfijas datus, referendumā, ja tāds notiktu par līdzīgu jautājumu Latvijā, domāju, ka mēs nonāktu tādā pašā neiecietības žampā, kādā tagad sēž briti.
Bez glaimiem- tieši tāpat kā viņu pensionāriem, arī mūsējiem trūkst elastības un tolerances. Tomēr viss nav tik nepārprotams, jo akmens nonāk arī daudzu jauniešu lauciņā. Spilgts piemērs tam ir vēlētājs, kas dodas nobalsot par Kaimiņu, bet nākamajā dienā lād valdību, ka tajā sēž vieni nejēgas.
No visa iepriekšminētā izriet, ka neiecietības sēkla dīgst izglītības trūkumā, kas cilvēku ar laiku noved pie trūkuma, grūtiem dzīves vai darba apstākļiem, tālāk vilšanās tiek pārkaisīta ar skaudību, bet beigās pasniegta kā neiecietīgs ultimāts.
Komentāri