Brīnos par tiem, kuri aizvien iet uz teātri un skatās, kā režisors mēģinājis radīt ilūziju par realitāti un aktieri mokās, lai kaut kā viņa fantāzijas piepildītu. Tas ir tepat un nemaz ne uz skatuves, ja vien par to neuzskata visu mūsu Dievzemīti. Par to nav jāmaksā ieejas biļete.
Katrs rīts sākas kā izrāde. Kad atveras priekškars, nezini, kas pa nakti noticis, kurš vēlā vakarā kuru apvainojis, ko nepareizu sarunājis. Atliek vien pašausmināties, dziļi nopūsties vai arī laist gar ausīm. Ja gribas pakutināt nervus, var paklausīties vai paskatīties, kā kārtējo reizi kāda amatpersona taisnojas, mēģina gudri runāt, bet tomēr pārliecinoši nesanāk, un, kaut negribēts, tomēr lūpu kaktiņā iezogas ironisks smaids. Diena sākusies, patiesība ir kaut kur citur, lai tā tur arī paliek – avīzēs, interneta portālos, TV raidījumos. Kādam arī jāstrādā un nav laika lasīt, klausīties un kur nu vēl komentēt daža suņa murgus.
Vai nav labi, dari savu darbu, un pasaule ar tās problēmām šķiet kaut kur tālu. Bet… atliek iztaisnot muguru, pacelt acis un nomazgāt rokas, kad tā uzgāžas virsū. Cilvēki apkārt viszinoši, katrs ar savu spriedumu, uzreiz visu noliek pie vietas. Ļaunie dabū kārtīgi, un visi vienisprātis – ļaunums jāiznīcina. Un, kā jau pieklājas labā izrādē, atrodas arī kāds, kurš klusi iebilst, ka varbūt ir kāds vēl ļaunāks, ka droši vien viss gluži nav tā un tik vienkārši. Kādas emocijas! Ar vidusmēra cilvēkam saprotamiem instrumentiem tās neizmērīt.
Balts ir balts – jo es to zinu, man tā teica, tā tam jābūt. Ar melnu ir tāpat. Tas gan, ka abi var arī satikties un iznākt kaut kas pa vidu, ko saucam par pelēku, prātā neienāk. Tad jādomā. Tas jau cits emociju un fantāzijas spektrs.
Kā cilvēki cits citam brūk virsū, kā cits citu lamā. Par ko? Paši pēc stundas jau būs aizmirsuši. Tāpat kā to, ka tikko uz skatuves, kurai blakus stāv daudz skatītāju, parādījuši dzīvi. Tajā taču ik brīdi notiekošais skar visus – labticīgos un neticīgos, ideālistus un sazvērestību teoriju piekritējus, gurķu lasītājus un metālkalējus, pat skolotājus un politiķus, par pensionāriem nemaz nerunājot. Bet atliek pagriezt muguru, un tā visa nav. Dzīves izrādes priekškars kritis. Ļaunie un labie turpina dzīvot savu dzīvi. Viņi, muļķīši, cer, ka reiz taču viņus liks mierā. Tāpat cer tie, kuri gatavi iznīcināt ļaunumu, piepildīt cietumus un citiem visu atņemt. Lai jau tiek!
Laiks ķerties klāt pie darba, pusdienlaiks ieildzis, pat visus nav pagūts aprunāt, latviski gan labāk skan – apriet. Vai vakarā no TV atkal būs tā pati izrāde – labie, ļaunie un vēl pa vidu mīla, gaidāmais pasaules gals? Negribas. Kad vairs nav spēka, der atvērt latviešu tautasdziesmas.
Komentāri