Vasara ir laiks, kad pat dažs opītis no garāžas izbrauc savu loloto mašīnīti. Braucam ciemos, uz dažādiem svētkiem, jo ir taču patīkami baudīt vasaru, vērot ainavas, iepazīt Latviju. Tikai… un vēl pirms jaukajiem stāstiem, kas pa ceļam redzēts, ciemiņš sāk vaimanāt par ceļiem. Ne jau, ka bedraini, putekļaini, bet par to, ka ir remonti. “Sadomājuši uzlikt luksoforus, un tagad stāvi un gaidi!” Tā jau ir, nabaga cilvēks reizi vasarā sadomājis izlaist līkumu, bet priekšā ceļa remonts un luksofors!
Jocīgi. Ceļus neremontē – slikti, jo neviens par cilvēkiem nedomā. Ceļus remontē – slikti, jo braucējam jārēķinās ar neērtībām. Dzīvojam šodien, un visam jābūt šodien. Nu ja, bet rīt es pa to ceļu nebraukšu, man to nevajag. Ačgārni? Absolūti. Bet tāda tā saprašana un domāšana. Bet, ieskatoties “Latvijas valsts ceļu” remontu kartē, pārņem tikai prieks – visa Latvija zaļos un sarkanos cilvēciņos ar lāpstām. Tā atzīmēti remonti, kas jau notiek un kas drīzumā tiks uzsākti. Nudien, nedzīvojam slikti, ja tik daudz varam atļauties. Nemākam un vispirms jau negribam padomāt uz priekšu. Pēc neērtībām būs labs ceļš, un tas laiks, kad bija jāpagaida pie luksofora un nedrīkstēja braukt iecienītajā ātrumā, drīz aizmirsīsies. Gluži kā pārdzīvojot remontu dzīvoklī. Kad tam gatavojamies, visa bagātība tiek sabīdīta vienā istabā, neko nevar atrast, liekas, ka meistari nesteidzas, ka vispār to remontu nemaz nevajadzēja, varēja taču vēl gadiņu pagaidīt. Kad viss izkrāsots, atjaunots, atkal kreņķi, kur likt gultu, skapi, galds izrādās nevajadzīgs… Un tad viss beidzas. Cik man tagad skaists un ērts dzīvoklis! Neērtības kaut kur pazudušas. Bet cik daudz un bieži par to, cik slikta dzīve, kam tas vispār vajadzīgs, netika runāts un stāstīts?
Katras pārmaiņas ievieš korekcijas ikdienā. Tā bijis vienmēr. Varbūt labāk tās pieņemt, nevis vaimanāt, dusmoties, krist citiem uz nerviem, tā traucējot strādāt tiem, kuri dara savu darbu, lai mums būtu labāk.
Vasarā Cēsīs notiek dažādi pasākumi. Cilvēki sabrauc no malu malām. Beidzot pilsēta kūsā, ielas pilnas cilvēkiem, var priecāties tie, kuri gaužas, ka Cēsis tukšas. Bet nekā. Apkārt troksnis, ielas pilnas ar cilvēkiem, viņi tik skaļi, satiksme ierobežota, jaunieši nemāk uzvesties, naktī nav miera. Bet te ir pilsēta, nevis lauku viensēta. Te dzīvo cilvēki ar dažādām interesēm, vajadzībām. Ar to jārēķinās. Diezin vai cēsnieki būs mierā, ja pilsēta būs klusa vieta, kur pavadīt saulainas vecumdienas un jaunatnei viss būs liegts. Vai pirms gadiem, pusgadsimta un vēl agrāk jaunie negāja kopā, naktīs rāmi gulēja savās gultiņās un nesarīkoja kādu trādirīdi, lai vecajiem ir ko runāt un brīnīties? Tā bijis vienmēr. Nav diez ko ērti saldi gulēt, ja aiz loga trokšņo. Bet trokšņo ne jau katru dienu. Ja nav jāiet uz darbu, var arī stundiņu ilgāk pagulēt. Vai jaunie nav pelnījuši sapratni, jo arī viņiem svarīgi būt kopā, atpūsties, rīkoties? Ja te viņiem to liegs, gan atradīsies cita vieta. Bet vai gribam, lai viņu Cēsīs nav arī ikdienā? Tad, protams, varēs vaimanāt – pilsēta tukša, jauno te nav un ko tad viņi te darīs.
Ja šodien negribēsim un nepratīsim priecāties par neērtībām, kas nākotnē būs ieguvums, tad gan varēs droši teikt – slikti dzīvojam.
Komentāri