Vidusskolu koledžu un augstskolu absolventi tikai jūnija beigās vai pat jūlija sākumā piedzīvoja ilgi gaidīto brīdi – izlaidumu. Daudzi cerēja, ka atšķirībā no mācību procesa, kas pēdējā laikā bija attālināts, vismaz izlaidums būs klātienē. Īsāks, ārā, ar mazāku skaitu cilvēku, savā ziņā ne tik svinīgs un liels apmēros, bet vismaz satiekoties.
Izrādās, normatīvie akti izlaidumu kā obligātu pasākumu nemaz neparedz, galvenais ir dokumenta par izglītības ieguvi saņemšana. Tā kā pati arī šogad beidzu vienu izglītības iestādi, jāatzīst, ka saņemt vienkārši apliecinošos dokumentus par iegūto izglītību liktos nepietiekami. Pēc tik savdabīga un nebūt ne vienkārša mācību gada bija sajūta, ka izlaidums ir vēl vairāk nopelnīts, vēl vairāk svarīgs. Un būtu vilšanās, ja arī tas būtu attālināti, virtuālajā vidē. Nenoliedzami, attālinātajam procesam gan mācībās, gan citās dzīves jomās ir savi ieguvumi, un, pateicoties tieši tiem, ir skaidrs, ka pandēmijas laiks daļu no uzsāktajām praksēm, kas, izrādās, var notikt ne tikai klātienē, bet arī attālināti, atstās uz palikšanu.
Un tomēr izlaiduma saistībā man radās sajūta, ka ir notikumi, kuriem svarīgi notikt klātienē. Protams, esam dažādi, ir cilvēki, kam izlaidumi nekad nav likušies svarīgi, un vēl tās garās runas, sēdēšana telpās, kurās arvien mazāk gaisa, daļai tas arvien radījis jautājumu, kāpēc to vajag. Arī šeit pandēmija ieviesusi pārmaiņas. Jau divus gadus izlaidumi tiek organizēti citādi. Ja notiek klātienē, tad visbiežāk ārā, svaigā gaisā, turklāt tie ir īsāki, nav tā, kā dzirdēts, ka pat paši absolventi gaida svinīgās daļas beigas. Un tajā īsajā mirklī ir jāpaspēj noķert svētku sajūta , būtībā jau arī gatavošanās tiem ir daļa no visa notikuma, un tad šis skaistais atkalredzēšanās prieks, kopābūšana. Tā nav salīdzināma ar attālinātu pasākumu.
Manuprāt, izlaidums ir kaut kas vairāk nekā tikai svinīgs pasākums, tā ir daļa no izglītības procesa un tā noslēguma. Lai gan pat šobrīd man grūti noticēt, ka septembrī nebūs jāturpina mācības, es laikam patiešām savā ziņā nejustos izglītības iestādi pabeigusi. Un es esmu pieaudzis cilvēks, kurš ar prātu saprot lietu kārtību. Tāpēc pilnīgi saprotami, ka, piemēram, daļai bērnu, kuriem pagājušajā gadā pandēmijas košumā svinīgā izlaiduma pirmsskolas izglītības iestādē nebija, turklāt bērns skolā klātienē nomācījās vien pāris mēnešu, joprojām nav sajūtas, ka viņš ir aizgājis no dārziņa un kļuvis par skolēnu. Izlaidums nav tikai svētki, tas ir kā robežšķirtne, kas palīdz arī emocionāli pieņemt, ka beidzies viens dzīves posms un sākas nākamais. Un to labāk var izjust tieši klātienes pasākumā.
Komentāri