valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore
Jāteic, ka laukos problēmas ar pieminekļu vandalismu nav bijušas, jo cilvēki dzīvo izkliedēti, bet savukārt pilsētās blīvi viens pie otra un, iespējams, telpas trūkuma sajūta rada agresivitāti. Nezinu motivāciju, kādu pašapmierinātību cilvēks gūst no tā, ka kaut ko sabojā? Manuprāt, tas nav pat kaifs, bet galējas muļķības izpausme.
Runājot par notikumu ar Cēsu pulka brīvprātīgo Skolnieku rotas pieminekli, domāju, ka speciāla nodoma to nogāzt nebija, tas vienkārši gadījās ceļā…
Bet jāteic, ka pieminekļus bojā ne tikai vandaļi, bet arī tas, ja senā kultūras objektā, piemēram, muižā, ieliek plastmasas logu rāmjus, kas ēdas ar ēkas arhitektonisko veidolu. Kultūrvēsturiskie objekti un kultūras pieminekļi cieš ne tik daudz no vandalisma, kā no īpašnieku bezdarbības, kā rezultātā tie pamazām sabrūk. Tas, iespējams, notiek daļēji muļķības vai arī neizpratnes dēļ. Savā darbā ar pieminekļu ļaunprātīgu bojāšanu esmu maz saskārusies. Te gan varētu minēt klasisku piemēru par Cēsu Pils parka kāpņu skaistajām šūnakmens skulptūriņām, kas reiz tika pat nogāztas, bet tagad regulāri kāds tās apsmērē ar krāsu. Lai skulptūras pasargātu, tās noklātas ar speciālu materiālu, kas apķēpājumus ļauj nomazgāt, bet līdz ar to skulptūras zaudējušas savu oriģinālo skaistumu.
Kultūrvēsturiskie pieminekļi tagad pārsvarā ir privātīpašnieku pārziņā, bet ir arī atsevišķi objekti, par kuriem rūpi tur pašvaldības, piemēram, piemineklis Latvijas brīvības cīnītājiem Straupes pagasta Plācī, vai arī draudžu pārziņā, ja pie baznīcām ir brīvības cīņās kritušo karavīru pieminekļi.
Runājot par saglabājamajiem kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem, jāteic, ka mūsu rajonā valsts mēroga aizsardzības statusu ieguvuši ļoti maz pieminekļu. Piemēram, ļoti daudzas muižas nav aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Īpaši tās, kas pretendē uz vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļa statusu. Tomēr uzskatu, ka pieminekļiem visvairāk kaitē īpašnieku bezdarbība. Te var minēt Jaunraunas muižu, kur kompleksu dala vairāki īpašnieki, bet ēka vienalga brūk.
Pēc grozījuma likumā “Par Valsts kultūras pieminekļu aizsardzību”, kas tika pārapstiprināts 1998. gadā, sarakstā varēja iekļaut tos, kas padomju laikā bija valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi. Diemžēl reti atrodas īpašnieki, kuri īpašumu vēlas iekļaut aizsargājamo objektu sarakstā, jo tas ir apgrūtinājums. Tomēr saprātīgi īpašnieki zina, ka tas, ko prasa pieminekļu aizsardzības inspekcija, ir tikai vajadzība pieminekli apsaimniekot un remontēt labākajā veidā. Tas nākotnē dotu labumu arī pašam īpašniekam, kaut gan to izdarīt nav nemaz tik vienkārši, jo tas ir samērā dārgi. Tādēļ cieš arhitektūras piemineklis. Problemātiskākā ir situācija, ja arhitektūras piemineklim bieži mainās īpašnieki. Tas parasti notiek objektos, kurus 90.gadu sākumā varēja iegādāties tikpat kā par velti. Būtībā šos vēsturiskos īpašumus iegādājās zemas cenas dēļ, nedomājot, ko turpmāk ar šo īpašumu darīt. Tā bija nekustama materiālā vērtība, ko, cenām augot, nākotnē būs iespēja labi pārdot. Jārēķinās arī ar to, ka pārdot ēku, kurai līdzi nāk kultūrvēsturiskās vērtības apgrūtinājums, nav nemaz tik viegli, jo tas uzliek atbildību. Tas nav tas pats, kā uzcelt māju kailā vietā no moderniem materiāliem.
Nav jau tā, ka Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija neatbalsta vēsturisko celtņu īpašniekus. To izpētei, atjaunošanai un restaurācijai tika izsniegti līdzekļi. Summa gan ir neliela un likumā ir nosacījums, ka naudu var piešķirt saimnieciski neizmantojamiem valsts nozīmes pieminekļiem. To skaitā ir pilsdrupas, baznīcas, muzeji un pieminekļi. Pagājušajā gadā summa paaugstinājās, un pastāv cerība, ka tā no gada gadā celsies. Pieminekļu inspekcija nāk pretī īpašniekiem, kuri apzinās objekta vēsturisko svarīgumu un cenšas to saglabāt, lai radītu stimulu un atbalstu saimniekam, kurš rūpējas par valstij svarīga kultūrvēsturiska objekta saglabāšanu. Pierakstījusi Valda Rozenberga
Komentāri