Mazliet neparasts šis pavasaris. Ne tikai saule mijas ar mākoņiem, šajā nedēļā sēras par notikumiem pirms 75 gadiem nomaina Lieldienu prieks. Lai arī mūsdienu pasaulē, kad savijušās pagāniskās un kristīgās tradīcijas un izpratne par Lieldienu patieso nozīmi formulējas ļoti atšķirīgi, šie svētki tomēr ienāk katrā ģimenē kaut vai tādēļ, ka valstī šajā laikā ir noteiktas brīvdienas.
Lielo dienu, saules atgriešanos, pagāniskajām tradīcijām uzticīgie jau ieskandinājuši ar dziesmām un rotaļām, atzīmējuši ar mutes mazgāšanu strautā, ar dzērveņogu ēšanu un citām izdarībām. Patiesībā jau tas arī bija īstais laiks, kad krāsot un visādi citādi apspēlēt olas kā dzīvības un saules simbolu. Bet daudzi, tajā skaitā es, šo tradīciju pārnes uz kristīgajām Lieldienām, kam taču ar to nekāda tieša sakara nav, ja nu vienīgi brīvdienu dāvātais laiks, kad var vai nu ciemos aizbraukt, vai ciemiņus uzņemt. Īpaši tas svarīgi, ja ģimenē ir bērni vecumā, kad vēl tic Lieldienu zaķim, tad prieks un jautrība, svētku sajūta ir garantēta.
Tomēr jāatzīst, ka mūsdienu cilvēki esam tādi kā apdalīti, ja iedziļināmies, kam tad īsti ticam. Vai tiešām tam, ka ar dziedāšanu un rotaļām varam veicināt saules labvēlību, vai patiesi ticam, ka strauta ūdens veicinās jaunības saglabāšanos, olu ēšana dabas spēku labvēlību, šūpošanās garantēs odu atbaidīšanu? Un kā ar ticēšanu Kristus augšāmcelšanās brīnumam, vēl vairāk tam – tas apsolīts arī katram, kas tic. Cik daudz ir to, kam patiesi nozīmīga šī vēsts, redzam Lieldienu dievkalpojumos, redzam draudžu skaitliskajā sastāvā… Pārējie netic nekam? Tikai sev, paša saprātam? Un vai vispār vajag kaut kam ticēt?
Te nu argumentu netrūks ne par, ne pret. Un jo izglītotāki un mūsdienīgāki kļūstam, jo pārliecinošāk izskan atšķirīgi viedokļi, jo grūtāk izšķirties, kam piekrist, ko noliegt, jo vairāk meklējumu un maldu ceļu, pat interešu un pārliecības sadursmju, līdz kam gan nevajadzētu nonākt. Nenoliedzami, galveno ievirzi jebkurā gadījumā dod ģimene. Un vai tik tās interesantās un daudzveidīgās izdarības ar olām, ar zaķiem nebūs pie vainas, ka nosliecamies uz pagānisko? Bērnības iespaidi taču tie spilgtākie.
Lai nu kā arī nebūtu ar ticības jautājumiem, pēc garās un nomācošās ziemas saulītes apspīdētas brīvdienas patiešām esam pelnījuši. Dabā vai baznīcā, ģimenē vai draudzē, varbūt gan gan, lai tās ir priecīgas!
Komentāri