17. oktobris ir Pasaules nabadzības izskaušanas diena. Ikdienā par to daudz tiek runāts, izstrādāti plāni, kā nabadzību izskaust, bet to skaits, uz kuriem tiek piemērots termins ‘nabadzība’, mazumā neiet.
Vārds “nabadzība” ir visnotaļ plašs jēdziens – garīga nabadzība, finanšu, attiecību nabadzība. Katrs to bieži vien saprot citādi. Pārdomās dalās kristiešu draudzes “Prieka vēsts” mācītājs Armīns Tīrons, vērtējot dažādus nabadzības aspektus: “Sociālajos tīklos var redzēt, kā cilvēki dzīvo Somijā, Ziemeļkorejā, arī Krievijā, un visi grib to labāko dzīvi. Vēlas dzīvot, kur mazāk var strādāt, vairāk nopelnīt, kur sakārtotāka valsts. Tā ir tendence visā pasaulē. Vienmēr ir daļa sabiedrības, kura meklē vietu, kur labāk. Kā Sprīdītis. Visos laikos nākamā paaudze noliedz, ko saka vecāki, viņu vērtības, kamēr pats pārbauda.
Šis ir laiks, kad ir iespējas ceļot, redzēt, kā dzīvo citur. Cilvēks aizbrauc uz labāk sakārtotu vietu un bauda cita sastrādāto, cita darba augļus, bet pats neko nav radījis, izveidojis. Un viņš jūtas pārāks par tiem, kuri palikuši. “Vajag šodien, dzīvoju šodien!” – tas ir pazīstams sauklis.
Lai kaut ko veidotu, vajag ticību. Vispirms jau, ka sanāks, ka izdosies. Kad ticēsi, varēsi sākt strādāt. Ja aizbildināsies, ka tas traucēs, vēl cits izkonkurēs, ja neticēsi, ka pats arī vari, neuzņemsies atbildību, neko nesasniegsi. Risks, tā ir ticība. Banka neriskē, tā prasa ķīlu, bet cilvēkam ir jāriskē. Tur, kur dzīve nav ļoti viegla, dzīvo tie, kuri tic, un tie, kuri samierinājušies un neko īsti negrib mainīt, veidot, radīt. Ir cilvēki, kuriem pārliecība, ka jādzīvo savā zemē, tā jāveido. Mēs arī dzīvojam Cēsīs, priecājamies, kā pilsēta attīstās, un ir citi, kuri uzskata, ka dzīvojam Sūnu ciemā. Skatījums katram savs.
Nabadzība ir kas negatīvs, tātad kaut kā trūkst, cilvēks pārdzīvo, cieš. Kā tikt vaļā? Kristīgiem cilvēkiem atbilde ir Bībelē. Tā parasti cilvēkiem nepatīk, jo nabadzība ir kaut kā sekas. Lai kas mainītos, jāmainās pašam. Vieglāk ir paprasīt, lai kāds atrisina tavu problēmu, lai kāds iedod. Bet ir teikts – dodiet, tad jums taps dots. Bet man nav, ko dot! Kam nav, tam tiks atņemts pat tas, kas tam ir, un, kam ir, tam dos vēl. Tātad tu neredzi to, kas tev ir, un, ja neredzi, tad pazaudē. Varbūt nav naudas, bet ir laiks, ko veltīt citiem, proti kaut ko, ko vari iemācīt citiem. Tu neesi nabags. Dalies tajā, kas tev ir, lai saņemtu pretī. Novērtē, kad tev kāds dod, māki pateikt paldies, jo nekas nav par brīvu. Bankas pareizi rīkojas – ja tev nav uzkrājuma, kredītu nedod. Ja māki uzkrāt mazumiņu, pratīsi rīkoties arī ar lielāku naudu.
Valsts visu nenodrošina, bet cilvēki ir pieraduši, ka viņiem pienākas. Mums kā draudzei nav pienākums kādam kaut ko dot. Ja redzam, ka jāpalīdz, to darām. Institūcijām var sūdzēties, prasīt, ja ir attiecīga izziņa, tātad pienākas. Kad palīdzam cits citam ģimenē, kopienā, draudzē, tas ir dabiski, bet valsts sistēmā mehāniski tiek palīdzēts, un tad bieži vien rodas neizpratne, kāpēc citam dod, man ne. Ir jau labi, ka valsts nodrošina, bet labi būtu, ja sabiedrība pati to darītu. Lēnām jau tas notiek.
Tam, kas ir bez maksas, nav vērtības. Tikko tu maksā, zini, ka tas tev tiešām vajadzīgs. Taču visi gribam, lai pažēlo, kaut ko iedod. Tāda ir cilvēka daba.
Nekad draudze nav tā vienkārši dalījusi apģērbu, apavus. Tie, kuri dod mantas, grib redzēt, kam tās tiek, arī paši grib dot konkrētam cilvēkam. Personīgā attieksme daudz ko maina.
Bija brīdis, kad cilvēki regulāri nāca pie mums ar somām. Stāstīja, esot daudz bērnu, mazbērnu. Bet tas turpinājās mēnesi, divus, sešus. Tad uzzinājām, ka paņemtais tiek tirgots. Noteicām, ka pretī jādod ziedojums, daži centi. Daudzi vairs nenāca. Jautājums – cik liela bija vajadzība. Kad redzi, ka cilvēkam vajag, tas ir jūtams, viņš kautrējas, ņem tik, cik vajag, pat nedomā, ka viņam kaut kas pienāktos.
Svarīgi ar cilvēkiem runāt, stāstīt, ka tikai pats var sevi izraut no nabadzības. Ja cilvēkam nav, ko ēst, ja vienreiz pabarosi, nekas viņa dzīvē nemainīsies. Ir jāmāca katram pašam par sevi rūpēties, un iespējas ir.”
Sarkanā Krusta Raunas organizācijas vadītāja Ilze Ādamsone atzīst, ka sabiedrībā ir cilvēki, kuriem materiālā ziņā klājas ļoti grūti. “Tās ir daudzbērnu ģimenes, pensionāri, kuriem mazas pensijas un jāpērk dārgas zāles,” viņa saka un piebilst:” Ja pensionāram ir veselība, viņam ir dārziņš, izdzīvot var. Liels atspaids ģimenēm ir pārtikas pakas.” Ilze pastāsta, ka ir arī, kā viņa saka, nelaimīgie cilvēki. Piemēram, vīrietis spēka gados, divreiz šķīries, jāmaksā alimenti, viņš nekur oficiāli nestrādā. Ja strādās, par bērniem tiks atvilkta nauda. Tā viņš piestrādā, kādam piepalīdz, izdzīvo. Taču kas būs pēc gadiem, kad viņš saņems visniecīgāko pensiju? Tā nu iznāk, ka tagad valsts maksā viņa vietā bērniem uzturnaudu, pēc gadiem valsts maksās niecīgo pensiju un arī palīdzēs izdzīvot.
“Katram ir savs dzīvesstāsts. Man žēl padomju laiku darba rūķu, kuri godīgi strādāja un tagad saņem mazās pensijas. Ir tādi, kuri kautrējas par trūcīgā statusu, viņiem kauns kādam kaut ko lūgt, dzīvo ļoti pieticīgi, lai neteiktu – nabadzībā,” pārdomās dalās Ilze Ādamsone un uzsver: “Ģimenēm, kurās aug bērni, nav viegli viņus izaudzināt, izskolot, kaut arī abi vecāki strādā.”
Sarkanā Krusta organizācija arī palīdz ar apģērbu, apaviem. “Arī cilvēki mums nes. Ja bērni izauguši, atnes, lai tiek citiem. To, kam finansiāli grūti, mazāk nepaliek.”
Esam nabadzīga valsts – vismaz paši tā sakām. Un viss ir salīdzinājumā. Protams, mums tālu līdz valstīm, kuras nogājušas daudzu gadu desmitu attīstības ceļu, bet ļoti gribas būt to līmenī. Kad to sasniegsim, atkarīgs tikai no pašiem. Taču nedrīkst aizmirst, ka ikvienā, arī labklājības sabiedrībā ir nabadzība, arī materiālā.
Komentāri